Augusta beigās Cēsīs noritēja Latvijas Sporta veterānu-senioru savienības rīkotās 58. sporta spēļu finālsacensības vieglatlētikā. Paldies Gulbenes novada pašvaldībai par nodrošināto iesēju piedalīties šajos skaistajos sporta svētkos, kas mums nozīmē to pašu, ko citiem dziesmu vai deju svētki.
Pandēmijas apstākļos šis bija pirmais tāds masveidīgais sporta pasākums veterāniem, pārstāvot savus novadus. Kas to zina, vai tik drīz varēsim atkal tikties, jo redzam, ka Covid-19 izplatība atkal jau pieņemas spēkā. Lai arī daudzi no sporta veterāniem, mani ieskaitot, ir vakcinēti, vienalga pastāv inficēšanās risks. Taču, cerams, pandēmija drīz noplaks, ja būsim apzinīgi un dosies vakcinēties arī tie, kuri to vēl nav izdarījuši.
Personīgi man šīs sacensības kļuva par atkaltikšanos ar Cēsu pilsētu pēc pārtraukuma teju dzīves garumā. Pilsēta ir tā pati, vecā. Un reizē tajā ir tik daudz jaunā. Ko vērts ir kaut vai lielais stadions, kur pēc rekonstrukcijas ir iespēja rīkot Eiropas līmeņa sacensības! Tomēr arī vietējiem šī bāze ir fizisko aktivitāšu vieta visām paaudzēm. Pārdomāts ir katrs stadiona stūrītis. Var apbrīnot, cik dažāds ir tā piedāvājums. Ir ne tikai vieglatlētikas sektori, ne tikai vieta pludmales volejbolam, basketbolam, bet arī lielajam tenisam. Ir divi sporta ierīču laukumi bērniem un jauniešiem atbilstoši viņu vecumam. Ir mākslīgā seguma futbola laukums. Ir lieliska klājuma skrejceļi. Acis priecē vienkāršā un pārdomātā tribīņu konstrukcija. Kaut mēs, gulbenieši, mācītos no Cēsu piemēra! Šķiet, mēs pārāk koncentrējamies uz ideju pa superfunkcionālu tribīņu ēkas izveidi. Vai vajag? Varbūt pietiktu ar veco tribīņu pārbūvi?
Cēsīs lieliski sadzīvo senatne un jaunais. Pat stadiona kompleksā! Tur atstātas neskartas vecās dzirnavas. Objektam ir liegta tuvošanās. Atliek vēlēt rast finansējumu dzirnavu ēkas atjaunošanai un pielietošanai. Vēl viena nianse. Tā kā lielajam stadionam ir mākslīgais segums futbola vajadzībām, tur nevarējām mest šķēpu. Šim nolūkam tika izmantots mazais ģimnāzijas stadions. Rodas jautājums – kā tas tiks risināts Gulbenē? Lasīju “Dzirkstelē”, ka stadionā pie Gulbenes sporta centra paredzēta rekonstrukcija un mākslīgā seguma uzklāšana futbola laukumam. Kur tad varēs trenēties šķēpa mešanā, diska mešanā? Vai lielajā stadionā? Tur nevienam nebūs pretenziju? Tas nav skaidrs. Manuprāt, sporta centram blakus esošo mazo stadionu vajadzēja saglabāt kā praktiski lietojamu vietu vidusskolai, sporta skolai un visiem iedzīvotājiem treniņiem.
Cēsīs visur ir puķu kastes – uz ielām, laukumiem, pie ēkām. Daudz vecu, lielu koku, ar kuriem cilvēki sadzīvo, necenšas no tiem atbrīvoties, kā tas ir raksturīgi Gulbenē. Priecē, ka saglabātas vecās koka apbūves mājas, kuras ienes īpašu kolorītu. Visur – patīkama sakoptība. Daudz mazu ēstuvju, veikaliņu, aptieku. Protams, milzīgs tūrisma potenciāls ir senā pils, parks. Cēsu ielās ir padomāts par ūdens piekļuves bezmaksas vietām (dzeltenajiem krāniem) tūristiem un ikvienam izslāpušajam. Pils kompleksā ir diennakts maksas publiskā tualete, kādas trūkst Gulbenē.
Es vienmēr domāju, ka Gulbene ir pilsēta, kurā ar Emzes, ar Spārītes parku ienāk mežs. Taču Cēsis arī ir tādas. Paklaiņo pa ielām, pamet skatienu sāņus un redzi, ka turpat netālu lejiņā jau sākas mežu masīvi. Cēsis ir pilsēta, kuru Dievs pacēlis savās rokās augstu un notur. Un melnie gulbji Cēsīs peld pārī, nevis pa vienam, kā tas ir Gulbenē.
Es esmu savas pilsētas un sava novada patriots. Gribas, lai pie mums būtu tikpat pārdomāti un mājīgi kā Vidzemes pērlē – Cēsīs. Un ļoti gribas, lai nākamreiz Jaungulbenes sportisti startētu vienā komandā ar novada pārstāvjiem, nevis atsevišķi.
