Esmu briesmīga sieviete, jo es iemīlējos skaistulī, gribēju viņu un dabūju par spīti tam, ka tobrīd viņam bija citas attiecības. Daudzi mani nosoda, bet neņemu galvā. Pati izvēlos, ko mīlēt. Tikai tad, ja traki samīlos es, nevis kāds manī, esmu gatava uz visu. Man ir ļauna acs. Ne velti pie vecmammas laukos kaimiņi mani kopš vienas reizes vairs nelaida savā kūtī, jo nosprāga teļš. Man viņš nepatika, uzčurāja uz kājas. Nodomāju: “Ka tevi nelabais!” Un paķēra arī!
Lūk, un tieši tāpēc es sava mīļotā bijušajai centos iet ar līkumu, jo biju gaidījusi, ka viņa darīs tāpat, bet nekā. Viņa tīšām visu laiku man trāpījās ceļā, kad mēs ar draugu kafejnīcā vai veikalā, tusiņā vai busiņā. Un mūždien viņa ar savām teles acīm urbās manējā čalī. Un viņš neizturēja, atgriezās pie bijušās. Nevajadzēja tā darīt!
Vārdu sakot, saslima viņa tele. Neviens netika gudrs, taču viņa mēnesi palika uz gultas. Draudziņam bija jādzīvo bez seksa. Nolēmu pažēlot, izmaksāju mums ekskluzīvu vakaru pils apartamentos, bet šis atsveicinoties teica: “Piedod, bet es to sievieti nepametīšu.” Nevajadzēja viņam šitā runāt.
Viņa draudzene piecēlās no slimības gultas, bet kliba. Draugi man ir teikuši, lai beidzu mocīt sevi un šos abus. Bet mans draugs ir pārāk skaists, lai es atteiktos no viņa. Domāju, vai viņš atgriezīsies pie manis, ja šī noliks karoti? Un tad man sāk likties, ka neviens nekad mani nav mīlējis. Kāpēc tā? Lai arī saukāju sevi par briesmoni, patiesībā esmu meiča kā no žurnāla vāka, bet… tāpat laimes nav. A tā tur klibo, bet ir mīlēta un lolota. Par ko?
