Maija svētku brīvdienas šoreiz nolēmu pavadīt, dodoties nelielā izbraucienā pa mūsu pašu zemīti. Šajā vasaras sezonā Latvijas skaistāko vietu apceļošanu nolēmu iesākt ar došanos uz jūrmalu. Līdz peldēšanās sezonai gan vēl ir patālu, taču man gribējās vienkārši pabūt pie mūsu skaistās Baltijas jūras. Man gribējās palūkoties tālumā, kur debesis satiekas ar jūru, sajust vēju matos un izbaudīt brīvības sajūtu, nedomājot ne par ko, vien tverot šo mirkli.
Šoreiz nedevos uz mums tuvāko Vidzemes jūrmalu, bet gan uz Rīgas jūrmalu. Izmetot loku, tika pabūts arī Jaunķemeros un Ķemeros. Un te jāteic, ka pie jūras gūtās pozitīvās un patīkamās emocijas gan mazliet tika noplacinātas. Mani pārsteidza grausti, kas šur un tur rēgojās skatam. Arī milzīgā un skaistā sanatorijas ēka, kas pa gabalu izskatījās balta, apskatot tuvāk, izstaroja tādu kā pamestības auru. Vai to kādreiz tomēr izdosies atjaunot un tā atkal dzīvos?
Tā nu tas diemžēl ir! Līdzās skaistajam un tam, ar ko varam lepoties, ir arī skaudrais un nepatīkamais. Diemžēl arī mūsu novadā ir vietas, kas sauktin sauc un lūgtin lūdz pēc gādīgas rokas un ieguldījumiem, kaut vai piemēram mūsu pilsētas viens no simboliem – Baltā pils. Vai tā vēl ilgi spēs izturēt laikazoba draudīgo pārbaudījumu, ja neviens neieguldīs tās saglābšanā? Un šādu vietu diemžēl visapkārt, ne tikai mūsu novadā, ir ļoti daudz. Skaistas, senlaicīgas, vēsturiskas ēkas, bet ar nolemtības sajūtu. Man gan tomēr šķiet, ka par šo vērtību saglabāšanu vajadzēja domāt valstiskā līmenī. ◆
