Par Gulbenes novada “Gada jauno uzņēmumu 2016” tika godināta moderno tehnoloģiju darbnīca “Moteda” Gulbenē, ko pirms gada, iesaistoties Nodarbinātības valsts aģentūras “Jauniešu garantiju” pasākumā, izveidoja divi jaunieši – Sintija Jurjāne un Salvis Fazekašs. Viņus abus vieno ne tikai mīlestība divpadsmit gadu garumā, bet arī kopīga interese par jaunajām tehnoloģijām.
“Tāpēc pirms gada mums abiem lēmums par sava uzņēmuma dibināšanu un darbnīcas izveidi Gulbenē šķita loģisks. Arī radi, draugi un paziņas arvien biežāk vērsās pēc palīdzības, lai palīdzam novērst kādu vainu datoram. Moderno tehnoloģiju remonts no vaļasprieka kļuva par vairāk vai mazāk pelnošu biznesu,” stāsta Sintija.
Darāmo īpaši nedala
Salvis darbnīcā vairāk gādā par tehniskajiem darbiem: diagnosticē un novērš bojājumus, veic datoru komplektēšanu, labo biroja tehniku. Sintija apkalpo klientus, veic un pieņem pasūtījumus, risina grāmatvedības jautājumus. Abi smejas, ka ikdienā darbnīcā skatoties, kas lācītim vēderā, ar to domājot datorus. “Ja vajag, varu ņemt rokās arī lodāmuru, bet man tas nepatīk. Labāk pētu piedāvājumu, jo pasūtījumus, ja ir nepieciešama kāda detaļa, veicam ne tikai no Rīgas, bet arī no Lietuvas, Anglijas, Vācijas, Ķīnas,” stāsta Sintija.
Sintija, raksturojot pirmo darba gadu, bilst, ka cilvēkiem tomēr nepietiek naudas, lai iegādātos jaunu datoru vai kādu citu ierīci, tāpēc viņi cenšas salabot jau esošo, dažkārt par to izdodot vēl vairāk līdzekļu. “Piedāvājam iegādāties arī jaunus. Jaunu datoru, printeri, telefonu labāk pirkt tajā dienā, kad cilvēkam ir nauda, jo IT tehnoloģijas strauji noveco. Cilvēku vēlmes ir atšķirīgas, tāpēc veidot preču uzkrājumu darbnīcā, kas ar laiku zaudētu savu vērtību, nevēlamies. Cilvēki bieži par nelielu naudu datorus iegādājas lombardā, bet pēc tam remontē, tāpēc gan datorus, gan telefonus pie mums var atnest uz diagnostiku, jo ir taču būtiski zināt, vai tas darbosies. Cenšamies visā piekopt godīguma politiku, jo labāk staigāt ar paceltu galvu, nevis noliektu no kauna,” par sava biznesa stratēģiju ir vienisprātis Sintija un Salvis.
Lēmums šķitis loģisks
“Es pēc izglītības esmu programmētāja. Beidzot Gulbenes vidusskolu, bija jāizlemj – studēt medicīnu vai arī pievērsties modernajām tehnoloģijām. Sapratu, ka man būs nepatīkami veikt medicīniskās manipulācijas, kur būs asinis, tāpēc izvēlējos otro iespēju, jo man padevās datorzinības. Mana profesija ļauj nemitīgi mācīties, apaudzējot sevi ar jaunām zināšanām,” stāsta Sintija. Savukārt Salvis ir diplomēts automehāniķis, kurš jau kopš bērnības aizrāvies ar elektroniku un audiotehniku. Zināšanas un pieredzi par datortehniku un mobilajām ierīcēm puisis ieguvis pašmācības ceļā. Salvis tāpat kā Sintija daudz lasa speciālo literatūru, lai nemitīgi sekotu visam jaunajam. “Pēc studijām Latvijas Lauksaimniecības universitātē kā programmētājai bija darba piedāvājumi arī Rīgā, bet izvēlējos provinci, jo man ir vajadzīgs miers. Četrās dzīvokļa sienās man ir par šauru,” saka Sintija. “Nu ja, tu satiki mani,” smejas Salvis. Uz jautājumu, kā tas ir – diendienā divdesmit četras stundas būt kopā gan mājās, gan darbā, Salvis joko: “Traki!” Sintija atzīst, ja dažkārt nākoties darbnīcā strādāt vienai, esot izjūtams Salvja klātbūtnes trūkums. “Es arī pati daudz ko zinu un spēju, tomēr ir pierasts saņemt Salvja apliecinājumu, ka esmu rīkojusies pareizi,” viņa saka. Viņa neskopojas ar labiem vārdiem, kas teikti ne tikai dzīvesdrauga, bet arī kolēģa adresē. “Salvim piemīt loģiskā domāšana, precizitāte un atbildības sajūta. Viņš spēj veiksmīgi organizēt un izpildīt savu darbu gan komandā, gan patstāvīgi.
Bijis gudrāks par skolotāju
Salvis atceras, kā arī viens no viņa brāļiem darbojies ar datoriem. Viņš tam visam sekojis. Mācoties Daukstu pamatskolas vecākajās klasēs, Salvis datorzinībās jau bijis gudrāks par skolotāju. Viņš visu apguvis pašmācībā. “IT joma ir tik plaša – jo vairāk zini, jo saproti, ka neko daudz nezini. Tā tas laikam ir jebkurā jomā. Man, piemēram, grāmatvežu valoda ir nesaprotama,” bilst Salvis. Sākoties diskotēku laikiem, viņš pa vakariem mājās labojis skaņas pastiprinātājus. Kopā ar tēvu Andrašu, kurš ir pazīstams vīnogu selekcionārs, puisis skolas gados domājis arī par lielākā vīnogu dārza izveidi Vidzemē. “Vecāku mājās Daukstu pagastā, kur abi ar Sintiju dzīvojam, mums ir daudz vīnogulāju, bet neviens neražo. Tēvam svarīga ir jaunu šķirņu selekcija. Ja es priecājos, ka vīnogulājam ir ogas, tad viņš pagaršo, saka, ka nekam tās neder, un vīnogulāju likvidē. Arī par tēva dzimtenes Ungārijas apceļošanu vairs nesapņoju, kā tas bija skolas gados. Man labāk patīk atrasties mājās. Tā nu katru dienu no Daukstēm braucam uz darbu Gulbenē pa “fantastisko” Daukstu ceļu. Nemitīgi nākas remontēt mašīnu,” dusmojas Salvis.
Pļaujot nostaigā daudz
kilometru
Ne jau tikai modernās tehnoloģijas aizpilda abu jauniešu dzīvi. Sintija regulāri skrien, brauc ar divriteni, kad iespējams, peldas un daudz laika pavada svaigā gaisā. Dzīvojot laukos, neizpaliek arī lauku darbi. Salvis rēķina, lai tikai nopļautu zāli, iekopjot mauriņu, sanāk nostaigāt daudzus kilometru, tāpēc iegādāta rotējošā pļaujmašīna. “Mums ir arī pašiem savs neliels dārziņš un siltumnīca. Braucam uz Kalnienu ciemos pie manas mammas,” stāsta Sintija. “Bet arī tur jāpļauj zāle,” smejas Salvis.
Izrādās, ka abi iepazinušies Daukstēs. “Iepazināmies Daukstēs pirtī ar Sintijas draudzenes starpniecību,” iesāk Salvis. “Manai klasei bija Ziemassvētku ballīte. Pati esmu no Kalnienas, bet mana draudzene dzīvoja Daukstēs. Klasē daudziem liecībās bija sliktas atzīmes, tāpēc viņus vecāki nelaida uz šo tusiņu. Pirts bija pieteikta, vajadzēja meklēt nācējus. Draudzene apzināja vietējos puišus. Tika zvanīts arī Salvim. Tā abi saskatījāmies. Ja mums jautā, vai esam precējušies, atbildu, ka šie divpadsmit gadi ir pietiekams laiks, lai arī bez oficiāla apliecinājuma pierādītu, ka mums kopā ir labi. Agros jauniešu gados jau esam iztrakojušies. Protams, mēdzam arī pastrīdēties. Kurš tad iztiek bez tā,” piebilst Sintija.
