Garākus ceļa posmus Ilvaram nepatika braukt vienam, tāpēc viņš itin bieži savā mašīnā uzņēma balsotājus vai arī pieturās autobusus gaidošus ceļotājus.
Garākus ceļa posmus Ilvaram nepatika braukt vienam, tāpēc viņš itin bieži savā mašīnā uzņēma balsotājus vai arī pieturās autobusus gaidošus ceļotājus. Interesantāka kompānija, protams, bija jaunas sievietes un meitenes.
Garajā ceļā vārdu pa vārdam risinājās visdažādākās sarunas, kurās tika apspriesti laika apstākļi, darbs, amats, sadzīve un pusceļā tīri loģiski šķita ceļmalas krodziņā arī līdzbraucēju uzcienāt ar kafiju. Vēl pēc pāris stundu ilga kopīga ceļa posma, izrādot interesi, pajautāt pēc tālruņa numura jau šķita tīri dabiski.
Ar daudzām no viņām patiešām bija vērts vēlreiz satikties – vienmēr varēja noderēt izdevīgi kontakti, pazīšanās. Kas to lai zina, kas dzīvē negadās – kādreiz var noderēt arī naktsmājas. Bet, ja godīgi, viņam vienkārši gribējās pārmaiņas. To Ilvars jau sen bija sapratis – viņš nebija radīts dzīvei mājās. Viņam vajadzēja just mašīnu un ceļu zem riteņiem, piedzīvojumus, jaunas iepazīšanās, sievietes, kaislības un zaudējumus. Tikai tā dzīvi varēja baudīt ar pilnu krūti.
Vienīgi Sigita to visu nepārtraukti bojāja. Pašam no viņas uzmācības bija viegli tikt vaļā – atslēdz telefonu un miers! Bet nu kādu laiku viņa kā apmāta bija sākusi vajāt visas viņa paziņas, un daļa no viņām, par to Ilvars varēja droši likt galvu ķīlā, nebija to pelnījušas. Pietrūka arī saprašanas, kā to visu izbeigt. It kā jau viss bija izrunāts, – ka mīlestības vairs nav, ka viņš ir saticis citu un tā tālāk. Bet Sigita joprojām kā apmāta skrēja viņam pakaļ. Nemitīgie pārmetumi un iztaujāšanas bija tā apnikušas, ka prātīgāk šķita viņai melot, šad tad aizbraukt ciemos, mīļā miera labad pa reizei samīļot un tad kādu laiku atkal bija miers. Tomēr arvien vairāk laika gribējās pavadīt tālu prom no viņas – līdz nelabumam bija apriebusies viņas greizsirdība, slimīgās aizdomas, nemitīgā kontroles un pilnīgi nevajadzīgu jautājumu krustugunis. Vai tiešām viņa nesaprata, ka viņam ir sava dzīve?
Tieši tāpat jau pirms gadiem desmit bija izjukusi arī laulība- tās mūžīgās pratināšanas dēļ – kur biji, ko darīji… Kurš vīrietis gan to var izturēt?
Aizmirsties visvieglāk līdzēja alkohols un sievietes. Ja vēl kādreiz uzplaiksnīja romantiska doma satikt to vienīgo – īsto, kurai atkal gribētos nonest zvaigznes no debesīm, tad pēdējā laikā vienkāršāk šķita dzīvot “pa straumei” – kur tā nesīs, tur arī būs labi. Kamēr Ilvara bizness ritēja ienesīgi, naudas netrūka. Visi zobratiņi mehānismā darbojās nevainojami, un nekas netraucēja baudīt dzīvi.
* * *
Jau kuro reizi Sigita ņēma rokās kabatas tālruni, lai atkal zvanītu Viņai… Tai, kura bezkaunīgi bija izjaukusi visu dzīves ritmu. Kura bija atļāvusies ieņemt viņas vietu blakus Ilvaram. Laikam jau kārtējo reiz bija iedzerts par daudz, jo grūti bija izlemt, ar kuru no Viņām sākt. Bet Viņu bija tik daudz… Reiz tikusi pie Ilvara telefona, Sigita bija norakstījusi visus tur fiksētos sieviešu tālruņu numurus – kas to lai zina, kura ir īstā vainīgā. Bet vai nav vienalga – visas viņas ir vienādas! Reizēm sāpēja tik ļoti, ka visas gribējās izlamāt. Skaidrā prātā tas tik veikli nevedās, bet šobrīd bija tieši tā kondīcija, kad šķita – nu “jūra līdz ceļiem”…
Vispār jau tā bija laba izklaide. Ar dažām no Viņām tīri labi varēja parunāties – tās atcirta pretim, pasmējās, citas gan uzreiz nolamāja, bet arī tas noderēja – tā varēja papildināt savu vārdu krājumu. Viena daļa gan vairs nereaģēja uz Sigitas zvaniem. Tas, savukārt, uzdzina azartu – gribējās zvanīt vēl un vēl. Pat ne zvanīt, tikai uzpīkstināt. Un loģika tam bija pamatota – ja neatbild, tātad Ilvars ir pie viņas. Nekādā gadījumā nedrīkstēja ļaut viņiem izbaudīt šo mirkli divvientulības. Kā gribētos acīs pateikt – es zinu, ka jūs tur esat! Es jūs pat redzu! Un nav ko liegties! Jūs, tādi un tādi…
Ilvaru pēdējā laikā vispār nebija iespējams sazvanīt – pārsvarā viņš atradās “ārpus zonas”… Kaut kas viņu starpā bija mainījies jau sen, tikai Sigitai nekādi nedevās rokā doma- kāpēc… Sevi par vainīgu viņa neuzskatīja. Un tieši tāpēc nedrīkstēja pieļaut Ilvara aizklīšanu nezināmās tālēs. Par viņu bija vērts cīnīties. To Sigita zināja droši… Ilvars bija neatvairāms vīrietis – slaids un plecīgs, iznesīgs un džentlmenisks. Viņš prata apburt un valdzināt. Bija asprātīgs un interesants sarunu biedrs. Vakaru pavadīt ar viņu bija īsta bauda – romantiska gaisotne, laba mūzika, izmeklētas vakariņas labā restorānā un kaislībām piesātināta nakts.
Tajā pašā laikā Sigita labi zināja, ka Ilvars jau sen nepieder viņai vien. Kopš viņa tālrunī atklājās virkne līdz šim nezināmu sieviešu vārdu, abu attiecības acīmredzami bija apdraudētas. Kādā vakarā, izdzertā vīna iespaidā, viņa nebija valdījusies un pateikusi Ilvaram visu, ko domā… Vai no tā kas bija mainījies? Viņš bija pateicis: “Ja nepatīk, ko skrien pakaļ? Jau sen teicu- liec mani vienreiz mierā!” Uz Sigitas jautājumu: “Kāpēc?” Ilvars bija nikni atcirtis: “Tāpēc, ka tu man sen esi apnikusi. Un, jo tu mani vairāk vajāsi, jo es tālāk bēgšu!”
Ar to varēja uzskatīt, ka saruna beigusies. Un nelīdzēja asaras un pārmetumi, Ilvars apģērbās un aizbrauca mājās. Vai varbūt pie kādas citas?
Sigita neko sev nespēja padarīt – viņas greizsirdība jau bija slimība. Bet varbūt kā otra elpa. Kā dzīvība. Jā, Ilvars bija viņas dzīvība. Un tik viegli viņa to neatdos. Fantāzija radīja arvien jaunas iespējas, kā atriebties Viņām, kā atņemt Ilvaru – paturēt tikai sev…
* * *
Sarunā ar Mārtiņu Ilvars varēja būt atklāts – viņi abi bija vienu dzīves skolu izgājuši. Gan studiju gados, gan armijā, vēlāk bieži satiekoties pie graķīša par dzīvi sprieduši. Pēdējā laikā gan visas sarunas grozījās par sievietēm – viņas, lūk, tādas un tādas – vieglprātīgas izmantotājas, greizsirdīgas fūrijas, neko nopietnu jau no viņām nevar gaidīt. Un nav jau arī vērts – pilnīgi pietiek ar vienu vakaru, tad jau atkal var meklēt nākamo ostu. Kāpēc sarežģīt dzīvi ar jaunām nopietnām attiecībām? Atkal būs jāuzņemas visdažādākie pienākumi, jādalās algā un pienākumos, būs atkal jautājumi, uz kuriem nebūs atbilžu – kad būsi mājās, kur tu tik ilgi biji, pēc kā tu smaržo, kas vēl tur bija…
Šajā vakarā Mārtiņš mēriņa tukšošanā nepiedalījās. Tikai pirms nedēļas atgriezies no operācijas, viņš vēl necēlās no gultas, turpat blakus rosījās kāds simpātisks sievišķis. Uz Ilvara jautājumu – kas tā tāda, Mārtiņš saviebies atbildēja: “Kas cits kā kaimiņiene. Nācās maksāt, lai mani pieskata. Apzvanīju savas vecās draudzenes, bet nevienai mani tādu nekam nederīgu – nevajag.”
Sarunas diez ko nevedās, un Ilvars drīz vien taisījās uz māju pusi. Acu priekšā stāvēja Mārtiņa sāpēs saviebtā seja un Lidijas izpalīdzīgais un rūpju pilnais, saprotošais smaids. Jā, cik daudz gan vajag, lai arī ar Ilvaru gadītos kas tamlīdzīgs… Un kas tad stāvēs blakus viņa gultai? Nē, Sigitu viņš tur nekādā gadījumā nelaistu. Jau sen pietiek viņas neaprēķināmo izlēcienu. Būs vienreiz jāsaņemas un jādara tam visam gals… Kamēr viņa uzskatīs Ilvaru par savu privātīpašumu un jauksies viņa dzīvē, neviena cita sieviete nebūs ar mieru dalīties savā mīlestībā. Bet pie sevis jau nu arī nenoturēs…
Un vispār, nav ko atlikt, jau šovakar jārunā ar Sigitu. Beidzot taču viņai jāsaprot, ka viņu attiecības ir jāpārtrauc uz visiem laikiem. Tikai – kā to labāk izdarīt…
* * *
Izdzertais vīns atkal bija atraisījis mēli un jutekļus, un Sigita vēlreiz mēģināja pieglausties Ilvaram. Kad arī šoreiz viņš izvairījās no Sigitas glāstiem, uzbrukumā devās kārtējā vārdu artilērija. Pašai šķita, ka to dara ļoti prasmīgi – visi pārmetumi par viendienīti, brunču mednieku, izvirtuli un tā tālāk – bija pelnīti. Iztēle sarosījās vēl vairāk, un pār Ilvara galvu nāca viss iespējamais. Saniknoja tas, ka viņš klusēja un mierīgi klausījās. To bija grūti izturēt.
– Nu, runā taču!- Sigita uzbrēca.
Ilvara vārdi par šķiršanos un katram sava ceļa iešanu bija kā vēja brāzma tikko gailēt sākušam ugunskuram. Sigitai likās, ka viņa vēl ir pateikusi par maz. Kur vēl visu pārējo grēku uzskaitījums – dzērājs, krāpnieks, melis…
Ilvara miers tracināja. Sigitas rokas pašas prasījās kaut ko lauzt, mest, plēst un visu iznīcināt. Nē, tas tā nenotiks! Viņa to nepieļaus! Ko tas Ilvars tur vēl runā par pašcieņu?! Un kur viņa pašcieņa? Un vēl tas pašapmierinātais smaids… To vajag izskrāpēt no viņa sejas, lai netiek nevienai! Un viņš vēl pretosies?! Kā viņš uzdrīkstas Sigitu pamest? Slimu! Jā, slimu… Pēkšņi prātā iešāvusies doma ieguva jaunu tēlu, ko Sigita nekavējoties attīstīja…
– Tu nedrīksti mani pamest!… Es esmu slima! Tu nedrīksti mani uztraukt! Es varu nomirt. Un vainīgs tad būsi tu!
Pār Ilvara vaigu nu stiepās trīs garas švīkas – satracinātas kaķes atstātas nagu pēdas. Pietiek! Brīdī, kad viņš cēlās, lai dotos prom, Sigitas pirksti sataustīja šķēres.
– Es tev neļaušu aiziet! – viņa metās pakaļ Ilvara mugurai.
– Neļaušu…
* * *
Atņēmis šķēres un atlaidis Sigitas plaukstu, Ilvars saķēra plecu. Kaut kas silts tecēja pār roku uz leju. Vēl pēdējā mirklī kādas liktenīgas nojautas vadīts viņš bija atskatījies, lai pamanītu atvēzienā pacelto Sigitas roku un izvairītos no dūriena. Plaukstu piespiedis brūcei, Ilvars skatījās viņas savādi svešajā sejā.
-Viss! Tagad patiešām ir viss! Un tu patiešām esi slima, – drīzāk atviegloti nekā aizkaitināti viņš noteica.
– Es izsaukšu ārstu. Priekš tevis. Es nedomāju, ka tas vairs ir tikai dzēruma delīrijs. Tā ir šizofrēnija. Tev jāārstējas.
Izrunājis šos vārdus, Ilvars pārsteigts apstājās – kā viņš jau agrāk to nebija sapratis! Tā sieviete patiešām ir slima… Sigitas mūžīgās histērijas pēdējā laikā arvien biežāk nomainīja savādi truls skatiens. Klusējot aiz sevis pievēris durvis, Ilvars sameklēja slimnīcas telefona numuru un, sazvanījis ārsti, vēlreiz ieklausījās aiz durvīm skanošajās histēriskajās raudās. Tā vienkārši aiziet tomēr bija bail – ja nu Sigita sev ko nodara… Ne reizi vien taču bija draudējusi atgriezt gāzes plīts kloķus…
* * *
Jau pēc pusstundas viss bija nomierinājies. Ārste Sigitu bija paņēmusi līdz uz slimnīcu, jo Ilvars bija attiecies nakti sēdēt blakus viņas gultai. Kas to lai zina, kas atkal uznāks… Taču vienu atstāt arī nedrīkstēja.
Puse nakts Ilvaram pagāja nemierīgi vāļājoties gultā un sargājot pulsējošo roku. Pie viena mieru nedeva sirdsapziņa un mokošas domas – kāpēc? Ko viņš tik drausmīgu bija izdarījis, ka sieviete, kura viņu teicās mīlam, gribēja viņu iznīcināt? Vai viņas slimība ir pietiekams pamatojums tādam naidam? Ilvars taču jau sen bija gribējis šķirties un godīgi to Sigitai atzinis. Vai tā bija mīlestība, kas šo sievieti vēl saistīja pie viņa? Vai mīlestība mēdz būt arī tik nežēlīga? Ko viņa gribēja panākt, ko saturēt?
Ar šķērēm… Cik simboliski! It kā pārāk cieši savilkušos cilpu būtu pārgriezusi. Cilpu, kas smacēja pašu, neļāva dzīvot viņam, un žņaudza abus vienlaikus. Tikai – kas tālāk notiks ar Sigitu?
Ārzemju filmās bieži tika runāts un rādīts, ka līdzīgos gadījumos palīdzību sniedz psihoterapeits. Nu ir tā reize, kad tāda būtu vajadzīga gan Sigitai, gan arī viņam. Pēkšņi ļoti svarīgi šķita sakārtot savu dzīvi, tikai, kur šo gudro cilvēku – psihes pārzinātāju – atrast? Tik ļoti gribējās atkal atgriezties tajā līdzsvarā, kāds valdīja pirms gadiem divdesmit, kad ģimenes dibināšana, dēla piedzimšana šķita pats svarīgākais. Kur tas pazuda tolaik? Kļuva par smagu un apnicīgu slogu? Vēl bija neiztrakots jaunības dullums?
Šobrīd tā visa kļuva nedaudz žēl – šīs stabilitātes un mērķtiecības. Uz ko viņš iet tagad? To visu vajadzēt tā prātīgi pārdomāt. Rīt. Kad prāts būs mierīgāks un domas skaidrākas. Rīt.
