Gulbenes pilsētā pērn noslēgtas 55 laulības, septiņas no tām – baznīcā (divas Gulbenes evaņģēliski luteriskajā un piecas – katoļu baznīcā). Pērn dzimtsarakstu nodaļa no tiesas saņēmusi 46 spriedumus par laulību šķiršanu.
Gulbenes pilsētā pērn noslēgtas 55 laulības, septiņas no tām – baznīcā (divas Gulbenes evaņģēliski luteriskajā un piecas – katoļu baznīcā). Pērn dzimtsarakstu nodaļa no tiesas saņēmusi 46 spriedumus par laulību šķiršanu.
Gulbenes pilsētas dzimtsarakstu nodaļas pārzine Vita Elsiņa neslēpj, ka lielākā daļa laulāto attiecības tomēr izvēlas slēgt valsts, nevis Dieva priekšā. “Tie, kas tagad saka jāvārdu, dzimuši un auguši tādā laikā, kad par ticību nerunāja. Manuprāt, nevajag laulāties baznīcā, ja abiem nav pārliecības, nav saprašanas par to, ko viņi sola. Jāteic gan, ka arī valsts priekšā laulātie solās, jo visiem, kas laulājas Gulbenes dzimtsarakstu nodaļā, vienmēr nolasu Civillikuma 84. pantu, kas nosaka, ka “laulība rada vīram un sievai pienākumu būt savstarpēji uzticīgiem, kopā dzīvot, vienam par otru gādāt un kopīgi rūpēties par ģimenes labklājību”. Tas ir laulības pamats, bet diemžēl tieši šīs atbildības pietrūkst, vai arī cilvēki no tās baidās, tādēļ mūsdienās tik maz laulājas,” spriež V.Elsiņa.
Laulību skaits kopš 1994. gada pilsētā nav īpaši mainījies. Tomēr 2003. gadā, salīdzinoši ar vēl gadu iepriekš, vairāk bijušas laulības, kur abi jāvārdu saka pirmo reizi. 2002. gadā no 52 laulībām tikai 27 gadījumos abi laulībā stājās pirmo reizi. Pērn pirmās laulības slēdza 39 pāri.
Pērn pirmajā laulībā stājušos līgavu vidējais vecums bija 23,5 gadi, bet līgavaiņiem – 25 gadi. Savukārt atkārtoto laulību slēdzēju vidējais vecums ir 42 gadi. Pērn laulību noslēgušas arī septiņas ģimenes, kur jau pirms laulības noslēgšanas ir piedzimis kopīgs bērns. Tomēr pērn četri pāri dzimtsarakstu nodaļā reģistrējuši jau otro bērnu, tomēr paši oficiāli laulību vēl nav noslēguši.
Pērn oficiāli šķirtas laulības, kas noslēgtas no 1977. līdz pat 2002. gadam. V.Elsiņa spriež, ka lielākais krīzes posms laulātajiem ir no septiņiem līdz 12 kopdzīves gadiem, kā arī pēc apmēram 20 kopdzīves gadiem. “Pirmais posms saistās ar to, ka lielā mīlestība jau ir iegājusi citās fāzē, cilvēkiem mainās vērtības. Otrais laulību šķiršanās posms ir tad, kad bērni jau izauguši lieli un aizgājuši dzīvē, tad abi laulātie bieži vien saprot, ka ir kļuvuši viens otram sveši, ka nav vairs nekā kopīga, kas satuvina,” secina V.Elsiņa.
Martā dzimtsarakstu nodaļā plānots svētku pasākums tiem pāriem, kas šogad svinēs Zelta, Rubīna un Sudraba kāzas. V.Elsiņa secina, ka tie pāri, kas laulības reģistrējuši 1979. gadā un šogad svinētu sudraba kāzas, kopā vairs dzīvo tikai trešā daļa. No 158 toreiz slēgtajām laulībām oficiāli šķirta 51. No 1983. gadā 137 pilsētā reģistrētajām laulībām šogad 20 gadu kāzu jubileju vairs nesvinēs vismaz 36 pāri. Tomēr viņa norāda, ka oficiālās laulības šķiršanas neparāda īsto situāciju, cik daudzas ģimenes vairs nedzīvo kopā.
V.Elsiņa neslēpj, ka darbā nācies redzēt dažādas situācijas, kad laulība jau sen ir izirusi, tomēr tā nav izšķirta, jo trūkst līdzekļu. Valsts nodeva par laulības šķiršanu tagad ir 50 lati. “Ja esi solījis, tad ir pienākums no otra neaizbēgt. Mēģināt saprast. Katram pārim, protams, ir savi iemesli, kāpēc dzīvot kopā nevar,” saka V.Elsiņa.
