Tuvojas 1.septembris, jauns mācību gads ar jaunām un vecām problēmām skolēnu, skolotāju un vecāku attiecībās. Stress palielinās. Neziņa plešas plašumā.
Tuvojas 1.septembris, jauns mācību gads ar jaunām un vecām problēmām skolēnu, skolotāju un vecāku attiecībās. Stress palielinās. Neziņa plešas plašumā. Kāpēc daudzi skolēni, viņu vecāki un skolotāji jūtas tieši tā? Ko darīt, lai savstarpējās attiecības kļūtu pozitīvas?
Par to visu saruna ar ģimenes psihoterapeiti Ivetu Gargurni.
Par ko būtu ģimenēs īpaši jāpiedomā, gaidot jaunā mācību gada sākumu?
Ja mainītos skolēnu vecāku attieksme pret skolotājiem, tad ieguvēji būtu visi. Strādājot ar ģimenēm, ar vecākiem un bērniem, es redzu šo situāciju. Atnāk pie manis bērns, kam ir nesaskaņas gan ar skolotājiem, gan ar vecākiem. Bērns jūtas ļoti labi, kamēr pieaugušie – vecāki un skolotāji – savā starpā nerunājas, jo tikmēr viņš dara, ko vien grib. Savukārt pieaugušajiem tas ne vienmēr patīk. Mēs esam pieraduši bērnu redzēt tāda kā cietēja lomā, uzskatīdami, ka viņš ir nesaprasts. Mēs, vecāki, tad vēlamies izdabāt bērnam. Tā ir otra galējība. Mēs pastiprināti runājam par pieaugušo cilvēku emocionālo vardarbību pret bērniem, bet nemaz nerunājam par bērnu emocionālo vardarbību pret pieaugušajiem.
Kāpēc pieaugušie ir tik apmulsuši šajā situācijā?
Pieaugušie cilvēki – skolotāji un skolēnu vecāki -, kas abi bērnu labā dara vienlīdz nozīmīgu darbu, it kā atrodas starp ekspertu dažādiem viedokļiem. Pirmie padomdevēji vecākiem ir ārsti. Padomdevēji ir arī psihologi. Tad vēl ir dažādas institūcijas, kas sargā bērnu tiesības, kas uzmana viņus. Skolotāji baidās kaut ko izdarīt nepareizi. Sabiedrība it kā pieprasa, lai bērns tiktu audzināts maigi – ar sapratni, mīlestību. Tajā pašā laikā ir svarīgi, lai tiktu panākts rezultāts bērnu izglītošanā un audzināšanā. Es nevaru iedomāties, ka kādu varētu audzināt tikai ar maigumu vien. No pieaugušajiem patiesībā bērns gaida stingrību un to, lai pār viņu tiktu dibināta pieaugušo vara.
Tā nav siksnas vara?
Nē! To es nedomāju. Bērns gaida atbalstu. Viņš vēlas, lai vecāki zina, kas bērnam ir vajadzīgs, piemēram, vai šodien galvā ir jāliek cepure vai ne. Varbūt bērns dusmojas par to, ka vecāki mudina likt cepuri galvā, varbūt bērns nepaklausa šoreiz, taču viņš apzinās: vecākiem ir taisnība. Tā ir stipras aizmugures sajūta.
Tajā pašā laikā nav viegli tikt galā ar bērniem. Atzīt šo bezspēcības sajūtu ir grūti kā skolotājiem, tā vecākiem. Viņi jūtas samulsuši un nezina, vai kādam to vispār drīkst teikt. Varbūt bērns sūdzēsies? Varbūt bērns šajā situācijā jutīsies kā cietējs? Nebaidīsimies! Bērnam ir milzīgs grūtību pārdzīvošanas potenciāls. Bērnam ir jāzina, ka pastāv arī cita realitāte. Gan vecākiem, gan skolotājiem jāsaprot, ka bez stingrības cilvēku ir grūti audzināt.
Pēckara gados tika veikts pētījums par bērnu audzināšanu internātskolās. Pētīja, kādi izaug bērni Anglijas stingās kārtības internātskolās un kādi – Amerikas liberālajās internātskolās. Izrādījās, ka Anglijā, kur internātskolās bija precīzi noteikta dienas kārtība, režīms, prasības, kur bija obligāti jāvalkā formas tērps, izaugusī jaunā paaudze bija mērķtiecīga, ar izteiktu atbildības sajūtu. Savukārt Amerikas internātskolās savā vaļā, neierobežotā brīvībā dzīvojušie un augušie jaunie cilvēki nebūt neizauga par personībām ar augstu pašnovērtējumu. Viņi bija cilvēki “bez rāmjiem” un bez mērķiem.
Bet mūsu bērni raugās uz saviem vecākiem un jautā: ko jūs dzīvē esat sasnieguši? Viņi kritizē mūs. Ko lai atbildam?
Viena atbilde būtu tāda, ka es te dzīvoju, sasniedzot to, ko vēlos, un gribu redzēt, kādus mērķus savā dzīvē tu sasniegsi, bērns. Vecāki tikai priecāsies, ja bērni sasniegs vairāk par viņiem. Saviem bērniem sakām: jūs esat tur, kur esam mēs. Tā ir mūsu dzīve. Bērns savu dzīvi varēs mainīt tajā brīdī, kad būs sasniedzis pilngadību.
Vasaras brīvdienas tuvojas beigām. Bērni steidz baudīt atpūtu. Pusaudži un jaunieši vēlas vieni paši kompānijā un bez vecākiem apceļot dažādas tusiņu vietas Latvijā. Vai laist?
Vecāku satraukums par to, kas ar bērnu, viņam esot projām no mājām, varētu notikt, ir saprotams. Ar tām bažām vecākiem pašiem ir jātiek galā. Ir jādomā un jāpieņem lēmums. Ja ir bažas par situāciju, par to, kur bērns paliks pa nakti, kādi tur būs apstākļi, kā tā var viņu ietekmēt, kā jutīsies bērns, tad droši vien nav jāļauj bez pieaugušo ģimenes locekļu klātbūtnes doties kaut kur tālumā no mājām. Kad bērns vaicā, kāpēc viņam to neļauj darīt, atbilde ir vienkārša. Tāpēc, ka tu, bērns, man esi ļoti nozīmīgs. Tu, bērns, vari domāt, ko gribi, tu vari dusmoties, cik gribi, bet tādi ir mani noteikumi. Es tev šoreiz neatļauju doties projām no mājām.
Un tad bērns neklausa, niķojas un vecākiem ir sajūta, ka viņi netiek galā ar saviem pienākumiem.
Jā, tā mēdz būt. Varbūt bērnam ir vēl tikai septiņi gadi. Vecāki atzīstas bezspēcībā. Atzīt problēmu – tas ir labi un normāli. Tomēr ir jādomā, kā dzīvot tālāk, jo pagaidām bērnam ir vēl septiņi gadi, bet kas būs vēl pēc pāris gadiem? Pēc desmit gadiem? Vecāki jūtas paguruši, arī skolotāji. Ir tādi, kas ir nolaiduši rokas un vairāk necīnās. Varbūt tāpēc, ka ir sajūta: nav īsti, kur meklēt palīdzību. Vecāki pēc inerces aizstāv bērnu. Būtu labi, ja šajās attiecībās, kur ir vecāki, bērns un skolotāji, tiktu iesaistīts kāds cits cilvēks, kas uz visu paskatās no malas. Tad kļūst skaidrs, ka nekad nav tā, ka vainīgs ir tikai skolotājs vai tikai bērns, vai tikai vecāki. Vecāki kaut ko gaida no skolotājiem, tie – no vecākiem. Skolotājs nav tas, kas bērnu izlaiž no mājām. Tie esam mēs, vecāki. Skolotājs bērnu sagaida skolā. Vecāki vēlas, lai skolā viņu bērnam būtu individuāla pieeja. Taču tas praktiski ir grūti izdarāms, ja klasē ir daudz skolēnu.
Kā iemācīt bērnam veiksmīgi komunicēt dažādās situācijās? Kā iemācīt sadarboties, meklēt kompromisu?
Jā. Nekad nebūs tā, ka bērnam patiks visi skolotāji. Lai kaut vai mēs, pieaugušie, atceramies paši savus skolas gadus! Katram ir bijis kāds skolotājs, kuru negribas atcerēties. Tā ir diezgan liela problēma, bet…
…tā mēs norūdāmies dzīvei, mācāmies sadzīvot sabiedrībā, kurā ir ļoti dažādi cilvēki.
Tieši tā. Nebūs skolēniem visi skolotāji tīkami un otrādi. Tomēr ļoti gribētos, lai vecāki ietu un runātos ar skolotājiem un lai viņi arī spētu runāties ar vecākiem. Zinu kādu skolotāju, kas katra mēneša beigās prot bezkaislīgi pateikt par katru savu audzēkni, ko labu un ko ne visai labu viņš ir paveicis skolā. Bērns no tā nav ne labāks, ne sliktāks. Vienkārši šis laika periods viņam ir bijis tāds. Un ir svarīgi, lai vecāki to zinātu. Kā citādi lai vecāki iegūst informāciju, ja nav saiknes ar skolotājiem? Ir svarīga savstarpēja uzticēšanās. Ja šī saikne neveidojas, tad laikam vecākiem ir jāspēj skolotājam teikt: “Man ir grūti jums uzticēties. Ko darīt?”
Bērni jau parasti sevi pilnībā attaisno, ja skolā gadās kādas nepatikšanas. Un viņi paši sev svēti tic.
Lūk, klasisks piemērs. Skolēns ir izraidīts no klases. Jautāju viņam, par ko. Ko viņš stundā ir darījis tādu, kā dēļ tika izraidīts. Neko tādu neesot darījis. Tad lūdzu vienkārši pastāstīt, kā viss bijis. Un tad noskaidrojam, ka skolotājas rīcība, izraidot skolēnu no klases, tomēr ir saprotama.
Būtu svarīgi konstatēt situāciju, bet nepalikt tajā, dzīvot tālāk.
Tas būtu brīnišķīgi, ja visi to spētu – gan pieaugušie, gan skolēni. Pieaugušie dara zināmu, kādi ir viņu noteikumi, un vienlaikus liek saprast, ka no sirds mīl bērnus. Tas nav nekas pārdabisks, mēs to varam gaidīt un prasīt no pieaugušajiem – mātēm, tēviem, vecvecākiem, skolotājiem. Ja sirdī trūkst mīlestības, tad gan bērns jūtas atraidīts. Un tas ir slikti. Ja mēs ejam pa dzīvi ar gaišu sirdi, tad šīs jūtas palīdz ar visu tikt galā.
Bērni vēlas dzirdēt pieaugušo viedokli un prasa tā pamatojumu. Reizēm to nespējam.
Ir tā, kā ir. Bērni nerodas no nekurienes. Tie ir mūsu bērni. Vecāki un skolotāji veic darbu, kas nav viegls. Viņi ir vienlīdz nozīmīgi, un kā vieniem, tā otriem ir vajadzīgs sabiedrības atbalsts, ieinteresētība. Jādomā, kā stiprināt šos cilvēkus. Ir situācijas, kad vecāki un skolotāji vieni netiek galā. Tas ir pašsaprotami. Tāpat kā tas, ka mēs paši sev neesam frizieri vai zobārsti. Un ir situācijas, kad nav jābaidās izmantot psihologa, psihoterapeita pakalpojumus. Profesionāls psihoterapeits nerisinās jūsu problēmu, viņa kabinetā jūs to atrisināsiet paši. Viņš tikai parādīs vienu vai vairākus ceļus, pa kuriem var iet.
***
– Par ko visvairāk uztraucas skolotāji?
Uzvedības problēmas mācību stundās. Bērni nespēj koncentrēt uzmanību, nespēj mierīgi nosēdēt un klausīties. Līdz ar to ir grūti kaut ko iemācīties. Aplami bērnu neorganizētību skaidro ar hiperaktivitāti, jo šādu bērnu nav daudz.
– Par ko visvairāk uztraucas vecāki?
Bērni nav motivēti, viņiem trūkst interešu. Viņi nav sabiedriski aktīvi. Un paradokss – bērniem trūkst brīva laika, jo viņu lielā aizraušanās ir datorspēles. Te jau ir runa par iespējamo atkarību.
– Par ko vienlīdz uztraucas vecāki un skolotāji?
Bērni arvien biežāk izsaka prasības pieaugušajiem ultimāta formā.
