Populāra direktore: svin 50 gadu jubileju. Šodien Gulbenes Bērzu pamatskolas direktorei Vijai Čakarei ir īpaša diena, jo visapkārt skan laba vēlējumi un skolas kolektīvs ar krāšņiem ziediem rokās viņu sveic 50 gadu jubilejā.
Populāra direktore: svin 50 gadu jubileju.
Šodien Gulbenes Bērzu pamatskolas direktorei Vijai Čakarei ir īpaša diena, jo visapkārt skan laba vēlējumi un skolas kolektīvs ar krāšņiem ziediem rokās viņu sveic 50 gadu jubilejā.
“Es šobrīd jūtos kā Dullais Dauka, kurš grib zināt, kas atrodas aiz 50 gadu apvāršņa. Daudzi saka, ka pēc 50 gadiem cilvēka dzīvē zāle atkal esot zaļa un debesis – zilas. Var jau būt, ka tā, bet es jau ilgāku laiku katru vakaru domāju, ko esmu paveikusi, cik laba bijusi pret cilvēkiem. Ja palieku viena, dažkārt ļaujos asarām, jo ceļš, kas noiets, ir garš,” saka jubilāre. Viņa neslēpj, ka jūtas laimīga, jo viss, kas noticis, bijis uz labu.
“Cilvēks pats veido likteni, bet mana dzīves ceļa veidošanā līdzdalība bijusi daudziem cilvēkiem un apstākļiem. Domāju, ka nepiederu pie sevišķi spēcīga rakstura ļaudīm, kas vieni spēj pārvarēt grūtības. Man palīdz laiks. Tas visu sakārto, liekot brīnīties, ka tā notiek,” stāsta Vija. Viņas horoskopa zīme ir Vērsis, tāpēc gaviļniece uzskata, ka viņai piemītot šajā zīmē dzimušajiem cilvēkiem raksturīgās īpašības. Viņa spējot ātri sadusmoties un bez atkāpšanās cīnīties, kamēr sasniegts mērķis. Tas Vijai palīdzējis daudz ko paveikt gan darbā un ģimenē, gan dzīvē. Dažkārt spītība un neatlaidība ilgstot gadiem.
“Man ir būtiski, lai cilvēki tic man, un es varu uzticēties viņiem, jo tad ir viegli strādāt. Spēju ātri sadusmoties, bet dusmas ātri pāriet. Man pašai patīk visu ko izdomāt un organizēt, bet gadās, ka dažkārt vēlos pārāk daudz un pārāk ātri, un ne visi cilvēki redz to pašu ceļu līdz mērķim, ko es,” saka Vija.
Vadītājas amats Vijai Čakarei esot prāta, nevis sirdslieta. Sirds piederot darbam ar sākumskolas bērniem, kas viņai uzticas un droši ver direktores nelielā kabineta durvis, zinot, ka viņus sapratīs un uzklausīs.
“Priecājos, ka esmu kopā ar kolēģēm, kas ir izvēlējušās darbu sākumskolā, jo tad vienmēr iespējams būt mazliet naivām, bērnišķīgām un labestīgi noskaņotām. Ikviens cilvēks dzīvē izvēlas profesiju, kas atbilst viņa iekšējai būtībai. Tā ir brīnišķīga sajūta, ka varu būt blakus mazam cilvēkam un varu palīdzēt. Audzināšana notiek ģimenē, bet ir būtiski, kāds cilvēks konkrētā dzīves periodā ir atradies blakus. Tam, kāda esmu, pateicos vairākiem cilvēkiem. Tie ir mani vecāki un pirmā skolotāja Gulbīša vidusskolas sākumskolā Valda Bauere, sporta skolotāja Lidija Preise, klases audzinātāja Mirdza Tetere, deju pedagoģe Skaidrīte Živa, volejbola treneris Valdis Skudra un Anastasija Grandāne, kuras vadībā uzsāku pastāvīgā darba gaitas,” stāsta jubilāre.
Viņa piebilst, ka nepiederot cilvēkiem, kas regulāri apmeklē baznīcu, bet Dievs palīdzējis vairākkārt, liekot pieņemt pareizāko lēmumu. Tā bijis arī tad, kad pirms 12 gadiem vajadzējis uzņemties Bērzu pamatskolas vadību. “Izlēmības brīžos bieži vēršos pie Dieva, lūdzot, lai dod man spēku izturēt. Nezinu, varbūt tā es iedvesmoju pati sevi, bet atbalstu saņemu.”
Brīnišķīgs kolektīvs
“Dzīvē labas lietas notiek ar labu cilvēku palīdzību. Iespēju kļūt par Bērzu pamatskolas direktori man piedāvāja aizsaulē aizgājušais Gulbenes vidusskolas direktors Gatis Mezītis. Vienīgais, ko viņam lūdzu, lai atļauj man pašai komplektēt jaunās skolas pedagogu kolektīvu. Nezinu, vai šodien es vēlētos, lai kāds man izsaka šādu lūgumu. Gatis atļāva tā rīkoties. Stāvot pie viņa kapa, domāju: “Gati, kāpēc tu neredzēji un neticēji, ka tevi mīl?” Viņa dzīvē bija brīdis, kad viņš neticēja ne citu, ne paša spēkiem. Priecājos, ka man izdevās izveidot labu pedagogu kolektīvu, kas ar sirdi un dvēseli ir uzticīgi šim darbam. Man ir brīnišķīgs kolektīvs. Ja iedegamies par kādu ideju, tad viena otru papildinām un ik darbu veicam ar prieku un aizrautību,” saka Vija. Dažkārt bez vārdiem pietiekot ar skatienu, lai vienotos par darāmo. “Darbs skolā man ir prieks, nevis atbildības nasta,” piebilst direktore.
Gandarīta par bērniem
Vija neslēpj, ka ir gandarīta par meitu Ievas un Kristīnes panākumiem.
“Meitas ir izaugušas, tāpēc kļuvušas par manām draudzenēm. Kad mājās no Ventspils augstskolas atbrauc vecākā meita, kopā esam četri pieauguši cilvēki,” bilst Vija un aizrautīgi stāsta par meitām un viņu interesēm – mūziku, deju un mīlestību uz basketbolu, kas mantota no tēta Egila. Sākumā Ieva bijusi basketbola fane un tēva atbalstītāja, bet tagad pati iesaistījusies meiteņu komandā. “Jaunākā meita Kristīne ir ārkārtīgi sabiedriska, šķiet, ka visa pilsēta ir viņas draugi. Pati esmu dejojusi tautiskās dejas, tāpēc ar prieku vēroju viņas uzstāšanos deju kopā “Rūsiņš”. Patīkami, ka bērni īsteno vecāku sapņus.
Ikdiena, strādājot par skolas direktori, nav viegla, tāpēc pašas bērniem pēc nogurdinošas darbdienas kādreiz atliek mazāk labestības, tāpēc paldies ģimenei, kas to saprata un saprot. Uzskatu, ka, visu atdodot darbam, viņām pievērsu mazāk uzmanības. Šodien domāju, ka vajadzēja “atraut gabalu” no skolas un atvēlēt to saviem bērniem,” domīgi saka Vija.
Esmu tuvinieku lutināta
Ar mīļumu Vija stāsta par savu māmuļu, kas nekļūdīgi pamana brīžus, kad meita nogurusi, un ir gatava nākt palīgā, jo vecākiem bērni vienmēr šķiet mazi un sargājami. Kolēģes mēdzot jokot, ka māmuļa Viju lutinot, sarūpējot ne tikai mierinājuma vārdus, bet arī dažādus kārumus.
“Ja vajadzīgs, arī brālis Ziedonis jebkurā brīdī ir klāt. Zinu, ja viņam kaut ko lūgšu, nekad nesaņemšu atteikumu. Bērnībā ar brāli abi cīnījāmies par vietu zem saules, jo biju divus gadus vecāka, tāpēc uzskatīju, ka viņam mani ir jāklausa, izaugot esam kļuvuši viens vesels. Paldies mammai, ka mūs tādus ir izaudzinājusi,” saka Vija.
“Atzīšos, ka dažkārt esmu greizsirdīga uz basketbolu, jo tas paņem gandrīz visu vīra Egila dzīvi. Ar basketbola slimību sirgst arī meitas, tāpēc gadās, ka viena cīnos pret trim. Nav tā, ka neinteresējos par spēlēm, bet, redzot, kā vīrs nervozē, es nervozēju divkārt, tāpēc šodien labāk izvēlos palikt mājās, lai gaidītu Egila zvanu. Ja viņam ir labi, tad arī man ir labi, jo viens otru esam izvēlējušies, un nākamajā gadā abiem būs sudraba kāzas.”
Egilam esot ārkārtīgi laba humora izjūta. Brīžos, kad Vija esot problēmu mākta un tuvu panikai, vīram atliekot pateikt vienu vārdu, lai sāktos smiekli un satraukums norimtu. “Egila mamma man pirms kāzām teica, ka ar Egilu būs viegli un labi, jo viņš ar jokiem palīdzēs daudz kam tikt pāri.”
Laukus salīdzina ar svētnīcu
Jubilāre par savu svētnīcu uzskata lauku mājas Daukstu pagasta “Dreiņos”, kur viņa kopā ar ģimeni saimnieko 17 gadus. “Te ir ārkārtīgi labi – miers, klusums, putnu dziesmas, ziedi. Kad apnīk pilsētā, braucam uz laukiem un otrādi. Apzinos, ka pēc 50 gadiem man sāksies jauna dzīve. Pat puķu dobi atkal esmu sākusi veidot tādu, kāda bija pirms 17 gadiem, nerodot tam izskaidrojumu,” par rūpīgi iekopto lauku māju viņa ir gatava stāstīt daudz. Lielus uzdevumus viņa atvēlējusi arī otrai gadsimta pusei.
“Vēršu zīmē dzimušajām sievietēm patīk komforts, tāpēc vēlos iekārtot “Dreiņus” tā, lai justos ļoti labi. Lai tā būtu, daudz nevajag. Vēlos, lai meitām izdodas iecerētais un iegūt izvēlēto profesiju. Ja viņām viss kārtībā, arī es varēšu sēdēt “Dreiņos” uz soliņa, gaidot viņas mājās.
Arī skolā mums izdevies paveikt daudz, bet, lai bērni justos vēl labāk, ir jāsakārto sporta laukums un apkārtne, jo viņiem starpbrīžos patīk izskriet ārā. Gribas iekārtot mūsdienīgus mājturības kabinetus, rotaļu telpas un daudz ko citu. Man ir Napoleona plāni,” smej Vija.
