Skolu tīkla reformai galu noteikti vēl neredz. Lielas pārmaiņas ar šo mācību gadu skāra vairākas izglītības iestādes Gulbenes novadā.
Piemēram, Gulbenes vidusskola kļuva par Gulbenes sākumskolu, Druvienas, Litenes, K.Valdemāra pamatskola mācību gadu uzsāka kā sākumskolas (1.-6.klase) un Gulbīša vidusskola tagad ir Gulbīša pamatskola. Pirms jaunā mācību gada sarunā ar “Dzirksteli” K.Valdemāra sākumskolas direktore Ērika Ivanova stāstīja, ka liela daļa skolēnu devušies mācīties uz Gulbenes 2.vidusskolu vai Gulbenes novada valsts ģimnāziju, daži izvēlējušies mācīties Lejasciema vidusskolā. Litenes skolēni, kuri šogad mācības uzsāka 7., 8., 9.klasē, devās uz Stāmerienas pamatskolu, Gulbenes 2.vidusskolu un Gulbenes sākumskolu, savukārt Druvienas skolēni izvēlējās turpināt mācības Lizuma vidusskolā, arī Tirzas pamatskolā, Cesvaines vidusskolā, Gulbenes 2.vidusskolā, Sveķu internātpamatskolā, kā arī kādā no galvaspilsētas vidusskolām.
Ierauga katru bērnu un viņa vajadzības
Druvienas sākumskolas direktore Velga Černoglazova uzsver, ka skola katrā pagastā – tā ir dzīvība. “Ja pagastā nav skolas, tad pagastā nav dzīvības. Nav bērnu, un arī vecāki dodas prom,” ir pārliecināta skolas direktore. Pagastā jau šobrīd esot sākusies kustība, proti, jaunie vecāki dodas prom meklēt citu dzīvesvietu, jo tie, kas līdz šim šeit ir dzīvojuši, nesaskata vairs nākotni šai vietai, ja šeit nebūs skolas. “Tikko aizgāja prom viena jauna ģimene, un tagad atkal uzzināju, ka jau nākamā dodas prom, kuras bērnam nākamgad būtu jāuzsāk skolas gaitas. Lauki kļūst tukši. Paliek pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēki laukos. Tā tas būs ne tikai Druvienā, bet arī citās vietās, kur nebūs skolas,” saka V.Černoglazova.
Viņa arī uzsver, ka skola laukos ļoti spēcīgi pilda sociālo funkciju, jo tiek ieraudzīts katrs bērns un viņa vajadzības. Ja arī ģimene kādā brīdī kaut ko nespēj nodrošināt vai nav iespējas to darīt, tad skola ir tā, kura sagādā gan apģērbu, gan aizved bērnu, kur nepieciešams, gan pabaro un, ja vajag, arī nomazgā. “Tā notiek lauku skolās. Piemēram, bērni brauc uz Balvu peldbaseinu. Mēs jau zinām, kuram bērniņam mājās ir grūti apstākļi, tāpēc mums skolā jau stāv viss nepieciešamais baseinam. Kad gatavojamies svētkiem, skolā ir viss komplekts, ko šim bērnam vilkt mugurā. Protams, mēs pēc tam to skolā izmazgājam, jo skolā ir veļas mazgājamā mašīna. Mēs pilnībā nodrošinām nepieciešamo tiem bērniem, kuriem mājās ir grūti sociālie apstākļi,” stāsta V.Černoglazova.
Kāda bijusī lauku pamatskolas skolotāja arī norāda, ka lauku skolā gandrīz katru bērnu un viņa ģimeni zina un pazīst personīgi, līdz ar to, ja ģimenei ir grūti sociālie apstākļi, zina bērna vajadzības un palīdz, cik iespējams. Bijusī skolotāja min arī divus, viņasprāt, visbūtiskākos lauku skolas plusus: skola ir tuvāk skolēna mājām un, tā kā klasē skolēnu nav ļoti daudz, tad katram var nodrošināt individuālu pieeju, kā arī katrs skolēns tiek uztverts kā personība.
Ja ir iestāde, tad ir arī cilvēki
Arī Daiga Melberga, kura savulaik bija Rēveļu pamatskolas direktore, atzīst, ka skola – tā ir dzīvība. Viņa uzsver, ka neviens, kurš pats nav izjutis, nesapratīs to, kā ir tad, kad skolu slēdz. “Ko viņi pārdzīvojuši, to zinās tikai šie cilvēki, kas ar konkrēto skolu ir saistīti,” saka D.Melberga.
2009.gada augustā tika pieņemts lēmums par Rēveļu pamatskolas slēgšanu. D.Melberga piekrīt, ka lauku skola viennozīmīgi veic sociālo funkciju. “Lauku skola ir tā, kas sniedz bērniem sociālo atbalstu dažādā veidā. Un arī pieaugušajiem sniedz,” uzsver D.Melberga. Skolā notiek arī kultūras dzīve, par ko ir prieks ne tikai skolēnu vecākiem, bet arī citiem pagasta ļaudīm. “Ja ir iestāde, tad ir arī cilvēki ap šo iestādi. Un skolā tas ir īpaši jūtams. Ja skolu laukos likvidē, dzīvība konkrētajā apvidū pazūd. Izglītības aura tajā mirklī pazūd. Protams, katrs gadījums jau jāskatās citādāk. Atceros, cik sāpīgi bija mūsu cilvēkiem, kad skolu slēdza, bet mēs tomēr nepadevāmies un izdomājām, ka vēlamies te saglabāt izglītības vidi un to, lai cilvēkiem ir pieejama šī vieta. Domāju, ka mums tas izdevās. Tagad te ir jauniešu centrs, bibliotēka. Izveidojām kultūrvēsturiskā mantojuma centru. Mēs esam pārvarējuši dažādus šķēršļus. Esam pierādījuši un apliecinājuši, ka ir svarīga tā vieta, kurā mēs dzīvojam un kuru mēs paši veidojam,” saka D.Melberga.
Saņēma mīlestību un atbalstu
Pagājušā gada vasarā tika slēgta Daukstes pamatskola, kurā zinības apguva vairāk nekā 40 bērni. Kāda mamma, kuras bērns mācījās Daukstes pamatskolā, uzskata, ka skolas slēgšana gan bērniem, gan vecākiem ir liels zaudējums. “Dzirkstelei” viņa stāsta, ka bērniem tagad jāmēro samērā liels attālums līdz pilsētas skolai. “Gadu desmitiem Daukstes pamatskola Daukstu iedzīvotājiem bija kultūras centrs, kas apvienoja daukstēniešus kopējos pasākumos, pulcēja kopā valsts svētkos, gadskārtu ieražu svinībās, dažādos izglītojošos pasākumos, interesantās sportiskās aktivitātēs. Mūsu bērni šajā skolā saņēma mīlestību un atbalstu, ieguva drošu pamatu turpmākajām izglītības gaitām,” saka daukstēniete.
Viņa uzskata, ka solījumi par turpmāko bērna izglītības iespēju nodrošināšanu tomēr nepiepildījās. “Mums nācās pašiem meklēt nākamo izglītības iestādi,” saka daukstēniete. Viņas bērnam ir nopietna attieksme pret mācību darbu, tāpēc iepriekšējos gados iegūtās zināšanas Daukstes pamatskolā ir labs pamats veiksmīgam mācību darbam jaunajā skolā.
Viņa stāsta, ka pamatskolas vecākās klases skolēnam trīs reizes nedēļā stundas sākas pulksten 8.00, līdz ar to attālos laukos dzīvojošā bērna vecākiem personīgi jārisina transporta problēmas, lai bērns laikus nokļūtu mācību iestādē. Tas, savukārt, saistās ar finansiāliem izdevumiem. Skolu slēdzot, atbildīgās amatpersonas solījušas, ka nodrošinās bezmaksas transportu līdz izvēlētajai izglītības iestādei, bet ar sabiedrisko transportu, lai nenokavētu mācības, esot grūti nokļūt.
Daukstēniete uzsver, ka tas ir liels pluss, ja skola darbojas un pastāv bērna dzimtajā pagastā. “Tur dzīvo viņa ģimene, un bērns savā pagastā droši ir uzsācis izglītības ceļu. Šodienas lauku skolās ir patīkama un droša vide, kur veidoties personībai. No Latvijas laukiem ir nācis tik daudz gaišu prātu,” uzsver daukstēniete.
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
