Gulbenē šobrīd virmo diskusijas par iespējamo skolu reorganizāciju. Pirmo reizi par to lasot informāciju vietējā laikrakstā, šķita, ka tā ir kaut kāda nākotne.
Gulbenē šobrīd virmo diskusijas par iespējamo skolu reorganizāciju. Pirmo reizi par to lasot informāciju vietējā laikrakstā, šķita, ka tā ir kaut kāda nākotne.
Personiski tajā neiedziļinājos, jo gada sākumā vecākās paaudzes ļaužu pulkā biju uzklausījusi perspektīvu, ka starp ģimnāzijas ēku un vidusskolu būvēs korpusu, kurā atradīsies moderni mācību kabineti. Manī tas radīja gandarījumu, ka tādējādi atrisināsies šo politehniskā cikla mācību priekšmetu pasniegšanas materiālā bāze, kā arī būs labums divām skolām. Neuzskatu, ka abas šīs skolas nevarētu savstarpēji saprasties eksakto mācību priekšmetu apguvē.
Tagad vēroju, ka variants ir pilnīgi kaut kas jauns, kaut kas pavisam cits, tāds kā svešāds. Man rodas jautājums, vai šī skolu reformēšana ir absolūta dzīves nepieciešamība – tagad, tepat un tūlīt? Ļoti strauji un ļoti ātri. Vai sabiedrībai arī būtu sakāms kāds vārds, vai arī sabiedrībai nekā nav ko teikt? Saprotu, ka šodien visus sabiedrības slāņus skubina nepalikt malā un piedalīties dažādu jautājumu apspriešanā.
Nedomāju, ka uzreiz vajag ķerties pie pamatvērtību kapitālas pārveidošanas, jo pati esmu strādājusi par skolotāju, tāpēc man šķiet, katra skola izaug uz savas bāzes. Manuprāt, svētīgāk savā skolā jūtas tie bērni, kas tajā mācījušies no 1.klases līdz vidusskolas beigšanai. Tad viņi patiesi ar lepnumu šo skolu var saukt par savējo. Esmu runājusi ar bērniem, kuri ir mainījuši skolas. Viņi tā arī saka: “Man nav savas skolas, jo līdz 12.klasei esmu mācījies vismaz trīs vai pat četrās dažādās skolās. Simtprocentīgi esmu pārliecināta, ka audzināšanas darbs skolās atgriezīsies, tāpēc, jo skola mazāka, jo audzināšanas darbs nav pazaudēts.
Gulbenes vidusskola ir vēsturiski veidojusies, tāpēc varbūt nevajadzētu sākt reorganizācijas, sākot ar lielajām skolām. Vispirms vajadzētu pārdomāt, kāda šai reorganizācijai būs perspektīva. Cik ilgam laikam tā paredzēta? Jau šodien ir pilnīgi skaidrs, ka arī pēc pieciem gadiem mums dzimstība pilsētā nebūs 200 procenti no pašreizējā, jo nav bāzes, uz kuras tai rasties. Ja reorganizācija ir uz neilgu laiku, tad padomāsim, vai ar to saistītās ciešanas un pārveidojumi ir tā vērti. Nākotnes vīzijai vajadzētu būt absolūti skaidrai.
Varbūt mums ir vajadzīga skola ar kādu profesionālu apmācību, ja mēs jau šodien zinātu, kādas jaunas darbavietas pēc pieciem gadiem veidosies mūsu pilsētā. Varbūt negaidot atdzims dzelzceļš? Uzskatu, ka skola nav ražošanas cehs, ko ļoti viegli iespējams pārvietot. Meistars aiziet, darbgaldus aizved, bet strādnieki pārceļas uz kādu citu telpu, kas varbūt ir labāka, gaišāka un tamlīdzīgi. Ja runājam par sabiedrību un cilvēku, tad skolai tomēr ir īpaša misija. Skola nav tikai gudrinieku ražošanas iestāde.
Ir jāpadomā arī par skolotājiem, par viņu darba iespējām. Ar to vien nepietiek, pasakot cilvēkam, ka būs darbs. Kādam skolotājam reorganizācijas rezultātā darbs būs arī jāzaudē. Diemžēl mūsu skolās pedagogu vietas ir ierobežotas.
Man šķiet, ka konkrētajā situācijā galavārds ir jāsaka tiem cilvēkiem, kam bērni jau apmeklē skolu vai skolas gaitām vēl tikai gatavojas. Skolu reorganizācija ir apspriežama plašākā sabiedrībā, tāpēc mudinu ikvienu izteikties par šo problēmu, īpaši skolēnu vecākus.
Gulbenes vidusskolas pensionētās skolotājas Mirdzas Kušķes viedokli pierakstījusi Malda Ilgaža
