Lizuma vidusskolas novadpētniecības muzejs atklājis izstādi par bijušo skolas direktoru Vilbertu Pidiku sakarā ar viņa dzīves 90.gadskārtu. Direktors šajā amatā Lizuma vidusskolā nostrādāja no 1959. līdz 1988.gadam.
Četrpadsmit gadus nostrādāju V.Pidika vadībā, daloties ar viņu veiksmēs un neveiksmēs skolas darbā, bēdās un priekos ikdienā personiskajā un sabiedriskajā dzīvē.
Pedagoga darbā tiku strādājis Jāņa Taubes (Gulbenes vidusskola), Ainas Bērziņas (Gulbenes astoņgadīgā skola) un Gunta Rubeņa (Ozolkalna pamatskola) vadībā un secinu, cik vienāds uzdevumu pilnais darbs skolas dzīvē, bet cik atšķirīga ir pieeja šo jautājumu risināšanā. Jānis Taube – dziļa inteliģence un iejūtība, Aina Bērziņa radīja dzīvesprieku strādāt un justies labi kolektīvā, G.Rubenis ar mākslinieka dvēseli centās skolas darbu veikt labestīgā gultnē.
1956.gadā Druvienā V.Pidiks ievadīja mani skolas darbā, jo praktiski man nebija nekā no dažu mēnešu pedagoga darba Mēdzūlā līdz dienestam. V.Pidiks pirms manis bija strādājis par sporta skolotāju un ar bažām vēroja, kā šo darbu turpināšu es. Tikai pēc pusgada atzina, ka mans darbs ir vispusīgāks un ka nepieciešams turpināt mācības Fiziskās audzināšanas institūtā.
Direktoram piemita intuīcija izraudzīt kadrus. Viņš bija pedantiski prasīgs skolas darba veikšanā. Centās nostiprināt skolas materiālo bāzi. Stingrās prasības ne vienmēr tika atzītas skolotāju kolektīvā. Tāpat nepietiekama bija uzmanība skolotāju sadzīves apstākļu uzlabošanā, dažreiz neiejūtība. Laikam dzīvē nav iespējams sastapt skolas direktoru, kam būtu nevainojami labas īpašības. Jāpieņem, kā ir.
Tagadējā skolas direktore Irēna Ābeltiņa izteicās, ka, nodalot darbu skolā, V.Pidiks izteicies, ka par mācību darbu viņš neuztraucoties, taču skolas saimnieciskā darba vadīšanā būšot trūkumi. Varbūt tas tāpēc, ka astoņdesmitajos gados skolu materiālā apgāde bija trūcīga. Daudz kas bija atkarīgs no kolhoza sniegtās palīdzības.
Tagad, ienākot Lizuma vidusskolā, to nevar pazīt, kāda tā bija agrāk. Tas ir liels Irēnas Ābeltiņas nopelns. Prieks, ka tas darbs, ko ieguldīja V.Pidiks un skolotāju kolektīvs, nav bijis veltīgs. Lai tā būtu vienmēr!
