Apmeklējot Tirzas pamatskolu, ievēroju, ka skolotāju istabas logus rotā fantastiskas, no papīra izgrieztas sniegpārslas, cita par citu skaistākas un neatkārtojamākas.
Apmeklējot Tirzas pamatskolu, ievēroju, ka skolotāju istabas logus rotā fantastiskas, no papīra izgrieztas sniegpārslas, cita par citu skaistākas un neatkārtojamākas.
Izrādījās, ka ne tikai sniegpārslas, bet arī citus apjomīgus Ziemassvētku rotājumus no papīra darinājusi skolotāja Ligita Trekše.
“Ar to nodarbojos kopš bērnības. Kad biju slima un vecāku nebija mājās, visas avīzes pārvērtu sniegpārslās. Man līdz šim nekad nav izdevies izgriezt divas vienādas sniegpārslas. Cilvēki ir lūguši, lai uzzīmēju šablonu, lai arī viņi varētu veidot sniegpārslas, bet reāli es to nespēju izdarīt. Viss top tad, kad paņemu rokās papīru un šķēres. To pašu varu teikt par lielajiem logu dekoriem, kurus konstruēju iztēlē. Kā man tas izdodas, nerodu atbildi,” stāsta Ligita.
Vajadzīgas dažas minūtes
Ligita stāsta, ka apmēram sienas pulksteņa lieluma sniegpārsla topot dažās minūtēs. Mazliet vairāk laika paņemot liela logu dekora izgatavošana. Arī eņģeļa zīmēšanai nevajagot daudz laika.
“Tagad es zinu, kas ir jāierāda bērniem, lai viņi perfekti bez lineāla palīdzības varētu novilkt taisnu līniju. Man pat kolēģi netic, ka, uz baltas lapas iezīmējot trīs punktus, viņi tos savieno ar taisnām līnijām,” skolotājai par to ir gandarījums.
Ligitai laiks, kad notiek gatavošanās Ziemassvētku pasākumiem skolā un arī Tirzas kultūras namā, ir spraigas rosības pilns, jo tad ir jātop simtiem sniegpārslu, kas rotā ne tikai logus, bet arī telpu griestus.
“Man nevar norādīt, lai konkrēti kaut ko izdaru, piemēram, izdekorēju vai noformēju. Man vienmēr prasa, varbūt es to varētu izdarīt. Tādās reizēs ir tikai viena atbilde: “Jā, varu!”,” stāsta Ligita. Viņa smejas, ka mazāk esot to cilvēku, kas vēlas iemācīties griezt sniegpārslas, vairāk esot vaimanātāju, kas saka, ka noteikti tā nepratīs.
Skaistākais, kas var būt
“Manuprāt, Ziemassvētki ir skaistākais, kas vispār var būt. Strādājot ar pirmsskolas vecuma bērniem, esmu sapratusi, ka dvēseliskums cilvēkā jāieaudzina kopš agras bērnības. Tikai tad iespējams otram iemācīt dvēseliskumu, ja pats to iekšēji izjūti. Var atvērt, piemēram, Ziemassvētku stāstu grāmatu un precīzi izlasīt uzrakstīto, bet tas nenonāks līdz klausītāju sirdīm. Cilvēki daudz ko izjūt, bet vēl nav iemācījušies atraisīties. Arī pati to iemācījos, tikai strādājot skolā, jo cilvēks var bezgalīgi dot tikai tad, ja ir kas šo devumu ņem pretī,” uzskata L.Trekše.
Bija tāds laiks
Par saviem pirmajiem Ziemassvētkiem Ligita saka, ka tie bijuši dramatiski.
“Mana audžumāte bija skolotāja, bet lasīt vecajā ortogrāfijā man iemācīja kaimiņiene. Pie viņas tapa arī pirmās apzinātās sniegpārslas un zīmējumi par svētku tēmu. Zināju, kas ir advente, ka Ziemassvētki raksturojas ar izrotātu eglīti, tāpēc sagatavoju svētku programmu, lai ar to sagaidītu audžumammu no pedagoģiskās padomes sēdes. Eglītē dega divas svecītes, es pati – satraukta, vai viss izdosies, bet mātei, ienākot pa istabas durvīm un to ieraugot, bija tāds šoks, ko atceros vēl šodien. Lai gan dzīvojām atstatu no kaimiņu mājām, viņa steidzīgi klāja ciet logus. Viņas tālaika pedagoģisko pareizību vēl ilgi nevarēju pārdzīvot. Arī tovakar aizgāju pie kaimiņienes, abas sēdējām uz silta mūrīša un runājām par Ziemassvētkiem.”
Ligita dzīvo viena, tāpēc arī Ziemassvētku vakarā viņa apciemos tikai pašas domas, bet galvenais sarunbiedrs būs mobilais tālrunis. Ar tā starpniecību viņa visiem radiniekiem, draugiem un paziņām nosūtīs apsveikumus.
“Esmu iemācījusies izrunāties vienatnē un tikt pāri tam rūgtumam, kas dažkārt jāsaņem nepelnīti. To man ir iemācījusi baznīca, esmu tās draudzes locekle un svētdienas skolas skolotāja,” stāsta Ligita.
Dienu sāk ar lūgšanu
Ar Ziemassvētkiem Ligitai saistās arī kāds piedzīvojums, mācoties Cēsu mūzikas vidusskolā, kad visi pirmā kursa audzēkņi apmeklējuši dievkalpojumu baznīcā. Nākamās dienas rītā, lai gan nodarbību nebijis, pirmkursnieki izsaukti uz skolu. Vajadzējis pacelt rokas tiem, kas bijuši baznīcā. Toreiz neviens no mācībām nav atskaitīts, jo vainīgs izrādījies viss pirmais kurss.
“Priecājos, ka tagad tā vairs nenotiek, ka ik dienu varam iesākt ar rīta lūgšanu, kas ir vienkārša un saprotama bērniem. Viņiem ir būtiski izrunāties par to, kas dara prieku vai sāpina mazās sirsniņas. Pārņem savādas izjūtas, dzirdot, ka četrus gadus vecs bērniņš lūdz: “Mīļo Dieviņ, kaut mans tētis nekad vairāk nedzertu!” Bērns tic, ka var notikt brīnums,” saka Ligita. Arī viņa tic, jo Ziemassvētkos vienmēr kaut kas atgadoties.
“Kā varu neticēt tam, kas notiek manā acu priekšā?” smejas Ligita. Aiz loga it kā rotaļādamies krīt sniegs. Pārslas cita pēc citas nolaižas uz zemes, iemetas koku zaros un sauso smilgu galos. Katra līdzinās mazam brīnumam tāpat kā tās, ko darinājušas skolotājas rokas, kas meistarībā gatavas sacensties ar dabu.
