Svētdien, 3.oktobrī, pedagogi svin profesionālos svētkus – Skolotāju dienu. Daudzi jo daudzi šajā dienā atceras savus pedagogus, kaut domās sakot viņiem paldies.
Saulcerīte Indričeva, Ziemeļaustrumu reģionālās lauksaimniecības pārvaldes vadītāja:
– Mana mīļākā skolotāja bija Māra Larionova, kas tagad dzīvo Strenčos. Sarkanajā skolā viņa mums mācīja vācu valodu un bija klases audzinātāja. Skolotāja ielika pamatus dzīvei. Viņa bija drosmīga un izdarīga, daudz esmu mācījusies no viņas, lai dzīvē kaut ko sasniegtu. Atceros arī citas skolotājas, kas jau ir mūžībā. Tās bija spilgtas personības, tāpēc atmiņā ir gan viņu mācītie mācību priekšmeti, gan pašas. Skolotāja darbam ir ļoti liela nozīme, bet labs pedagogs nevar būt katrs. Skolotājs – tā ir “diagnoze”. Šinī ziņā nekas nav mainījies, neatkarīgi no izmaiņām mācību metodēs un tehnoloģijās. Nevar būt skolotājs ar lielo burtu, ja darbā nav ielikta sirds.
Šajā grūtajā laikā novēlu skolotājiem saglabāt optimismu, neuztraukties par lietām, kuras nevar ietekmēt, bet likt lietā tos resursus, kādi mums ir. Lai izdodas dzīvot ar gaišu skatu un dāvāt to arī bērniem!
Ivars Kupčs, Vidzemes reģiona meliorācijas nodaļas vadītājs:
– Sagatavošanas klasē man bija ļoti laba skolotāja – Anastasija Grandāne. Man viņa ļoti patika, bija žēl, ka vēlāk viņa nebija mūsu klasei. Labas atmiņas ir par skolotāju Georgu Šabaļinu, kurš bija klases audzinātājs un krievu valodas skolotājs. Viņš bija prasīgs, bet prata ar mums kopā atpūsties pārgājienos, spēlēt futbolu un sportot. Pamatskolas pēdējās klasēs darbmācībā bija skolotājs Kārlis Kušķis, tad jau ar metālu strādājām. Arī Pēteris Aparjods bija labs skolotājs un klases audzinātājs. Viņš bija kluss un ļoti kārtīgs. Toreiz nenovērtējām, ka viņš bija ļoti saprotošs un cilvēcīgs pret mums. Bijām tādi “bosiki”, bet tagad saprotu – tā īsti nevajadzēja izturēties pret skolotāju.
Man nav sliktu atmiņu ne par vienu skolotāju. Paldies viņiem par to!
Pēdējos gados ir mainījusies sabiedrības attieksme pret skolotājiem, kā arī viedoklis par bērnu izglītošanu un audzināšanu. Iespējams, par daudz noliedzam – nedrīkst un nav atļauts celt, nest vai strādāt. Mums bija talkas, un neviens nebija pārstrādājies. Tiesa, toreiz nebija datoru un interneta, kas tagad aizrauj jauniešus. Jaunās tehnoloģijas apgūt, protams, ir labi, bet pietrūkst kustību un aktīvas izklaides. Kad tagadējie jaunieši būs pieauguši, strādās un viņiem būs ģimene, tad viņi labāk pratīs novērtēt savus skolotājus, viņu prasmes un nozīmi.
Tagad sevišķi skolotājiem ir sarežģīts laiks. Novēlu viņiem pacietību, pacietību un pacietību pārvarēt grūtības, ko rada Covid-19! Visi vēlamies, lai pēc iespējas vairāk izdodas mācīt un mācīties klātienē, lai izjūt skolu, kāda tā ir un ko spēj dot.
Sarmīte Dundure, Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes valsts inspektore:
– Īpašas atmiņas ir par manu pirmo klases audzinātāju Mildu Ozolu. Viņa man mācīja lasīt un rakstīt, turklāt bija skolotāja, kas prata darīt skolas dzīvi interesantu. Bija nodarbības arī pēc stundām. Protams, atmiņā ir arī citi skolotāji – Līvija Liepa, Lūcija Zariņa, Olga Krieva. Skolotāji visi ir cilvēki, katram ir gan pozitīvās iezīmes, gan savas vājības. Skolotājam ir jābūt labam aktierim, jo nav viegli stāvēt klases jeb prasīgas auditorijas priekšā. Ir jāprot ieinteresēt un savaldīt apmēram 30 bērnus, jo savulaik bija lielas klases. Protams, ne visiem tas izdevās. Bērni visu redz un vērtē.
Vai tagad skolotājiem ir grūtāk strādāt? Gan jā, gan nē, jo ir lielākas prasības, bet arī daudz vairāk iespēju, lai stundas padarītu interesantas. Tiesa, bērni ir mainījušies. Viņiem ir citāda attieksme pret mācībām. Pati esmu gana ilgi strādājusi pedagoģisko darbu, tāpēc labi zinu, kā tas ir. Strādāju vairākās Gulbenes skolās, tas man bija kā papildu darbs. Kā jebkurā profesijā svētku reizē gandarījumu dod padarīta darba sajūta. Ja bijušie audzēkņi atceras un atzīst, ka bija labs skolotājs, tad ir prieks. Novēlu skolotājiem izturību, kas šajā grūtajā laikā ir ļoti vajadzīga, un vēl zinātkārus bērnus!
