“Piedodiet, ka visa vajadzīgā naudas summa ir tikai sīkajos santīmos. Diemžēl pa latam atlicināt nevaru,” kautrīgi atvainojās kāda sieviete, kura bija cītīgi krājusi santīmu pie santīma, lai varētu pasūtīt “Dzirksteli”. Tikai viņai zināms, no kā vajadzēja atteikties, lai apliecinātu gadiem ilgu uzticību mūsu avīzei.
“Bērniņ, šoreiz nopirksim tikai paciņu biezpiena, ja būs naudiņa, tad citreiz varēsim nopirkt arī krabju nūjiņas. Es zinu, ka tev tās garšo, bet mums vairāk nav naudas. Mammītei arī darba nav, bet omītei ir vajadzīgas zāles,” veikalā jauna māmiņa mierina trīsgadīgu mazuli. Bērna acis glāsta plauktos saliktos kārumus. Viņam vēl sveša lielo onkuļu veidotā politika. Visu izsaka tikai mazais vārdiņš “nav”. Nav darba, nav naudas, nav veselības, nav…
“Tikai ar grūtībām varu pārvietoties. Ja sākumā bija viens spieķis, tagad vajadzīgi divi. Ārsti saka, ka palīdzēt var tikai operācija, bet tā maksā vairākus tūkstošus latu, kurus, lai cik godprātīgi es veiktu savu darbu, nopelnīt nevaru. Kamēr vēl kaut lēnām varu nokļūt darba vietā, tikmēr ir labi, bet, cik ilgi tās būs – nezinu. Droši vien tās būs manas beigas,” saka sieviete, kurai līdz pensijai vēl tālu.
Lai arī cik ļoti censtos dzīvē saskatīt tikai to labo un priecīgo, ievērot norādi, ka jādomā tikai gaiši un priecīgi, ir situācijas, kas neļauj to darīt, bet vieš skumjas par visu to, kas šodien jāpiedzīvo un jāpārdzīvo vienkāršajiem cilvēkiem. Vai tiešām mūsu pacietība ir bezgalīga?
