Tieši pēc šāda Krimināllikuma panta vajadzētu noteikt sodus visiem tiem krāsainā metāla zagļiem, kuri apzog ārējās sistēmas elektroietaises, atstājot tās sabojātas un tādējādi radot iespēju tām netraucēti piekļūt.
Tieši pēc šāda Krimināllikuma panta vajadzētu noteikt sodus visiem tiem krāsainā metāla zagļiem, kuri apzog ārējās sistēmas elektroietaises, atstājot tās sabojātas un tādējādi radot iespēju tām netraucēti piekļūt.
Diemžēl Valsts apdegumu centra un Bērnu klīniskās slimnīcas ārstiem, kā arī “Latvenergo” darbiniekiem joprojām nākas saskarties ar gadījumiem, kad cilvēki smagi cieš pēc saskarsmes ar elektroietaisēm, kas sabojātas zagļu darbības rezultātā. Smagus miesas bojājumus bieži gūst arī paši garnadži, kuri tomēr neizrādās tik lieli speciālisti, kā paši iedomājušies.
Bieži vien pat ārsta palīdzība vairs nav vajadzīga, jo elektrotraumu rezultātā gūtie apdegumi daudzos gadījumos ir nāvējoši vai arī padara cilvēku par invalīdu.
Nozogot dažus kilogramus krāsainā metāla, faktiski tiek izdarīta slepkavība. Slepkavība mantkārīgos nolūkos, jo negribas ticēt, ka zagļi nav dzirdējuši par pašu paveiktām ļaunprātībām un sekām, ko tās rada nejaušiem cilvēkiem. Taču, kamēr krāsaino metālu zādzībām vēl nav pielikts punkts, tikmēr cilvēkiem jādomā par savu drošību un pasargāšanos no elektrotraumām.
“Latvenergo” dara, kas tās spēkos, lai palīdzētu izglītot sabiedrību: uzņēmums ir izstrādājis īpašu bērnu izglītošanas programmu, kurā ar dažādu plakātu, videoklipu, konkursu un izskaidrojošā darba palīdzību informē bērnus, kā arī viņu vecākus par to, kā jārīkojas dažādās situācijās, lai negūtu elektrotraumas.
Skolās ir demonstrēta dokumentālā videofilma “Tas varēja nenotikt…”, kurā par elektrības bīstamību stāsta tie bērni, kuri paši guvuši elektrotraumas. Zināmā mērā filmu var uzskatīt par šoka terapiju, kas bērniem liek aizdomāties, ka elektrība reizēm var kļūt ļoti bīstama.
Gribētos cerēt, ka šīs “Latvenergo” aktivitātes ļaus pasargāt cilvēkus no traumām, taču diemžēl īstas pārliecības par to nav, jo ar izglītošanas darbu vien nepietiks, lai briesmas padarītu minimālas – kamēr netiks iznīdētas krāsaino metālu zādzības, tikmēr ik pa laikam mums droši vien nāksies saskarties ar smagām elektrotraumām.
Nav pamata apgalvot, ka cīņa ar metālu zagļiem būtu tikai un vienīgi “Latvenergo” problēma vien.
Tā varbūt varētu domāt, ja zādzības mums draudētu tikai ar sīkām neērtībām. Taču kas notiks, ja pēkšņi elektrības vadi tiks nozagti Dzemdību namam vai arī kādas sirds operācijas laikā pacients nomirs pēkšņa elektrības trūkuma dēļ, jo zagļi būs «aptīrījuši» kādu transformatoru?
Šobrīd jau tā ir visas sabiedrības un valsts problēma, tādēļ nepieciešams daudz lielāks valstisks atbalsts problēmas risināšanā.
“Latvenergo” vadība jau vairākas reizes ir vērsusies pie sabiedrības un valsts amatpersonām ar lūgumu iespējami ātrāk pārskatīt likumdošanu, kas ļauj pieņemt krāsaino metālu no fiziskām personām, un to grozīt, jo šī atļauja ir vistiešākajā veidā saistīta ar zādzībām no elektroietaisēm un to traģiskajiem rezultātiem.
Pašlaik diemžēl vēl nav izdevies atrast dzirdīgas ausis.
