Tas bija sen, varbūt pirms gadiem desmit, kad kāda no Alberta sievietēm viņam izteica komplimentu: “Bertiņ, tu esi tik lielisks psihologs! Ar tevi katrs mirklis ir pārsteigums!”
Psihologs… Tas izklausījās tik gudri. Un prestiži. Un iespaidīgi. Turklāt – šo atziņu pauda gudra sieviete. Par to Alberts bija simtprocentīgi pārliecināts, jo ar dumjām viņš nemaz nesagājās. Tātad – tie bija vārdi, kuros vērts ieklausīties.
Alberts labi atcerējās, kā pāris dienas vēlāk, nostājies spoguļa priekšā, viņš pielaikoja psihologa statusam atbilstošu sejas izteiksmi, vēlāk – balss intonāciju un galu galā – arī uzvalku. Patiesībā viņš jau sen bija sapratis, ka tieši ārējais izskats paver durvis uz virsotnēm. Laika gaitā šī atklāsme bija bruģējusi ceļu uz izdevīgām laulībām, kurās pirmos septiņus gadus pietika arī kvēlas mīlestības, taču vēlāk, kā jau tas dzīvē notiek, blakus būšana kļuva par ikdienišķu ieradumu. Komplimenti, kas savulaik lija kā medus no kārēm, arvien retāk sasniedza Alberta ausis, līdz kādā dienā viņš pakrūtē sajuta savādu kņudēšanu – kaut kas ir jāmaina! Tieši tad kāda viņa draudzene izteica liktenīgo domu: “Bertiņ, tu esi tik lielisks psihologs!”
Pārdomām daudz laika nevajadzēja, secinājums radās ātri: svaigi iedzīvinātajam psihologa tēlam nepieciešams darbības lauks. Jautājums tikai – kur?
Par laimi, ideja, kādā virzienā izpausties, radās pavisam nejauši. Viena no pasēdēšanām uz pirts lāviņas draugu pulciņā izvērtās nopietnā diskusijā par to, kā rakstīt sludinājumu. Kārlis bija nolēmis vecākajam dēlam iegādāties dzīvokli tuvāk darbavietai, tikai vajadzēja saprast, kur un kā sākt meklējumus.
Protams, primārais bija sludinājuma teksts. Absolūti skaidrs, ka nepietiek ar vienkāršu “Meklēju dzīvokli pilsētas centrā”, lai gan – “ja kādam ir komunikācijas nepietiekamība, šī būtu lieliska iespēja aizpildīt robu”. Šī atziņa gan nenāca no Alberta puses, to no savas pieredzes visgudri pasteidzās iestarpināt Māris, kurš savulaik bija iegādājies mazdārziņu. Alberts varēja tikai piebilst, ka tieši sarunājoties var noskaidrot visu nepieciešamo, protams, ar nosacījumu, ka abas puses ir ieinteresētas rezultātā.
Tātad – katrs, kurš ar kaut ko tādu saskāries, saprot, ka īsākais un tiešākais ceļš ir precīzi nosaukt savas vēlmes. Tad ikvienam būs skaidrs, kas tiek meklēts. Piemēram, izremontēts vienistabas dzīvoklis tur un tur.
Rūpīgi izsvērtais sludinājuma teksts tapa, apliecinot pieņēmumu, ka patiesība dzimst strīdos. Par strīdu gan to gluži nevarētu saukt, drīzāk par kaislīgu vārdu pārmaiņu. Sludinājums izdevās pietiekami īss, lai par to nevajadzētu maksāt dubultu maksu, un pietiekami garš, lai viss svarīgākais būtu pateikts. Vienkāršs un absolūti nepārprotams. Tā vismaz pēc pirts un sešu alus pudeļu izdzeršanas domāja četru draugu kompānija.
Kad pēc nedēļas Alberts nejauši izdzirdēja Kārļa sarunu ar kādu dzīvokļa pārdevēju, viņš tik tikko novaldījās, lai neizrautu klausuli no drauga rokām un sarunu neturpinātu pa savam – mierīgi, pa solītim vien. Māri acīmredzot bija “uzcepinājusi” zvanītāja aizdomīgā attieksme – kas tu esi un kāpēc man zvani? Kāds tur vairs bizness!
Tieši toreiz, stāvot blakus Kārlim, Alberts atklāja sev jaunu darbības lauku – būt par starpnieku darījumu kārtošanā. Viņš taču ir psihologs! Gadiem ejot, reiz dzirdētais kompliments bija dziļi iesakņojies, rūpīgi kopts un attīstīts.
Kāds varbūt teiks: “Pie velna tādus pašmāju psihologus bez diploma!” Tomēr arī bez atbilstošu papīru iegūšanas Alberts ne reizi vien bija saņēmis atzinīgus vārdus par dažādu nepatīkamu situāciju atrisināšanu, un tie nepārprotami cēla viņa pašapziņu. Daudzos oficiālos pasākumos tieši viņš tika aicināts teikt rosinošus ievadvārdus, galda runas un vadīt koncertu programmas. Turklāt, būdams nelielas firmas īpašnieks, Alberts labi pārzināja gan juridiskos jautājumus, gan finanšu kārtošanu.
Sākumā viņa prasmi “izgrozīt lietas” izmantoja darbabiedri un paziņas, kuri jutās pateicīgi par to, ka atbrīvoti no sarežģītā meklējumu procesa. Vienam vajadzēja pārdot zemes pleķīti, otram – nopirkt mašīnu, trešajam – palielināt apdzīvojamo platību. Sludinājumos Alberts uzrādīja tieši šim pakalpojumam iegādātā telefona numuru, un visi interesenti zvanīja viņam.
Alberts bija ļoti pacietīgs un prasmīgs runātājs. Viņam patika šīs sarunas. Pakāpeniski nāca apjausma – cik atšķirīgi spēj domāt dažāda statusa cilvēki. Cik vieni ir patiesi savā vienkāršībā, bet citi – līdz absurdam aizdomīgi un piesardzīgi. Pilnīgi neticami, cik radikāli atšķiras izpratnes par kvalitāti un kvantitāti!
Tā kā šī izpalīdzēšana nebija reģistrēta kā oficiāla nodarbošanās un ar publiskiem paziņojumiem netika veicināta, drīz vien interesentu loks apsīka. Alberts atkal sajuta pazīstamo kņudēšanu pakrūtē – kaut kas ir jāmaina! Dzīve atkal kļuvusi vienmuļa un garlaicīga.
Kārtējā pasēdēšanā uz pirts lāviņas draugu pulciņā, kas savādas sakritības pēc notika Smieklu dienā – 1.aprīlī, Māris no somas izvilka avīzē ievīstītu stingri žāvētu desu – esot no meža gaļas. Tā izrādījās dikti laba – izsīka vienā mirklī. Avīze palika. Kādā brīdī Alberts pēc tās pastiepa roku, un pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija sludinājums: “Balta Angoras kaķenīte meklē gādīgu saimnieku.” Nu, kā gan uz ko tādu lai nereaģē! Pabrīdinājis pārējos, lai drusku pieklust un nezviedz kā zirgi, viņš piezvanīja uz norādīto numuru. Lai arī pirmie jautājumi lika draugiem spurgt un hihināt, jo šajā pusē izklausījās krietni divdomīgi, sludinājuma ievietotāju tie nesamulsināja. Iespējams, viņa pat nenojauta, ka zvanītājam var būt vienkārši garlaicīgi. Tikai tad, kad Alberts sāka iztaujāt par nākamā saimnieka vēlamajām īpašībām, Kārlis vai Māris palaida skaļu smieklu, un sieviete nolika klausuli.
“Nu, tā taču neviens nedara,” tēloti pukojās Alberts un atkārtoja zvanu.
Sieviete, protams neatsaucās.
“Nu, kad nē, tad nē,” Alberts noteica un iebakstīja pirkstu avīzē. “Nākamais.”
Kāds izpārdeva visu savu iedzīvi: veļas mašīnu, elektrisko plīti, mēbeles…
“Šis būs labais!” Alberts priecājās un sastādīja numuru.
No malas klausoties, tā bija ļoti nopietna saruna. Alberts, kurš to visu it kā vēlējās pirkt, uzdeva neskaitāmus jautājumus par lietu kvalitāti, lietošanas ilgumu, vietu, kur tas viss atrodas. Un tad sākās – tēlota sūrošanās par nožēlojamo situāciju, par ieilgušajām likstām ar mašīnu, līdz pat lūgumam viņam to visu piegādāt, turklāt – katru lietu atsevišķi. Vienā kravā nedrīkstot, tad pārāk sakratīšoties. Pēc šī apgalvojuma saruna negaidot pārtrūka.
“Kāds nepieklājīgs,” norūca Alberts.
Kārlis ar Māri laida vaļā savu ilgi aizturēto smējienu, bet Elmārs, kā jau nopietnākais, aizdomīgi lūkojās uz visiem.
“Atraduši izpriecas,” viņš drūmi noteica. “Otrā galā cilvēkam ir nopietna vajadzība.”
“Ak, šodien var! Šodien Smieklu diena!” taisnojās Alberts, tomēr citus sludinājumus avīzē nemeklēja.
Par jaunatklāto izklaidi viņš atcerējās nākamajā dienā, kad, pārlapojot kabinetā uz galda atstāto laikrakstu, ieskatījās sludinājumu lapā. Parasti viņš tajā pat neieskatījās, jo lopu, mežu un vecu automašīnu pirkšana viņu neinteresēja. Šoreiz skatiens pilnīgi nejauši fokusējās uz virsrakstu “Pārdod”. Interesanti… Re, kāds pārdod padomju laika sekciju, tumši brūnu, trīsdaļīgu, ar antresoliem. Vai tiešām šis naivais cilvēks cer uz brīnumu? Droši vien kāds pensionārs, kuram maciņā tukšums. Viņš noteikti jūtas nomākts, pievilts un nenovērtēts. Varbūt vajadzētu ar viņu parunāties? Sastādījis telefona numuru, Alberts gaidīja atsaucamies vecišķu balsi. Viņam atbildēja jauna meitene, kura, kā noskaidrojās, centās atbrīvot mirušās vecmāmiņas dzīvokli. Meitenes balss un rāmā intonācija tik ļoti fascinēja Albertu, ka pēc septiņām minūtēm viņš bija gatavs pats nopirkt sekciju, lai tikai rūpju nasta nesaliektu šo maigo būtni.
“Stop! Ko es daru?” viņš pēkšņi attapās. “Man taču tos krāmus nevajag pat par velti!”
Pieklājīgi atvadījies, Alberts pārtrauca sarunu, piebilstot, ka meitenei viss izdosies. Un, ja arī neizdosies pārdot, vienmēr taču var sekciju izjaukt un salikt kaudzē, lai stāv – piemiņai, atmiņām, sliktākajā gadījumā materiāliem. Galvenais – tā nebūs vienkārši izmesta, ko meitene tik ļoti nevēlējās. Pēc tam Alberts ilgi sēdēja klusumā un pārdomāja notikušo. Kas viņu tik ļoti iespaidoja? Kas lika līdzdzīvot meitenes sāpēm? Un vēl tā doma par pirkšanu… Līdz šim tādu jūtelība Alberts sevī nebija novērojis. Lai nu kā, sarunas laikā meitenes balsī bija atgriezies prieks, un tas jau bija daudz. Viņš bija pratis iedot mierinājumu, cerību un iespējamo risinājumu. Tas radīja emocionālu pacēlumu, un Alberts atkal sajutās kādam vajadzīgs.
Kopš tās reizes viņš itin bieži ieskatījās sludinājumu lapās. Ja vairums tur redzēja tikai lakoniski izteiktus piedāvājumus un vajadzības, tad Alberts spēja saskatīt daudz dziļāk un plašāk. Kāds izpārdeva savu darbu – skaldītu malku, pašaudzētus dēstus un stādus, adījumus un rotas – un tā krāja grasi pie graša. Cits izpārdeva visu sadzīves tehniku, mašīnu, dzīvokli, māju, iesāktu jaunbūvi, zemi, jo vairs neredzēja jēgu to visu stutēt par katru cenu. Aiz katra sludinājuma atradās kādi nerealizējušies sapņi, negulētas naktis, vilšanās, skumjas, dusmas… Dažos teikumos varēja sajust patiesu SOS saucienu.
Alberts apzinājās – kaut vai nedaudz parunājies ar katru no šiem pārdevējiem, viņš vismaz uz brīdi spēs iedot cerību: “Vismaz kāds par izteikto piedāvājumu interesējas! Izjautā par kvalitāti, ērtībām, platību, apspriež cenu. Ja nu patiešām nopērk?” Te nu Albertam bija jāatzīst – agrāk cilvēki nešķita tik ļoti nobaidīti ar negodīgiem pircējiem, krāpnieciskām manipulācijām un ieņēmumu dienestu, tāpēc valoda raisījās atklātāk un vieglāk. Vairums šo sarunu būtiski vairoja Alberta saskarsmes pieredzi. Sludinājumu licēji labprāt atbildēja uz viņa jautājumiem, nebaidījās skumt, jokot un smieties.
Kāda no ne tik sen notikušām sarunām Albertu satrieca līdz sirds dziļumiem – viņš patiešām nobijās, ka zaudējis savu profesionalitāti. Neliela īpašuma pārdevējs nevēlējās nosaukt nedz dzīvokļa adresi, nedz savu īsto telefona numuru. Taujāts par iespējamo remontu, viņš atbildēja vienzilbīgi: “Ir.” Uz jautājumu par nomainītajiem logiem un durvīm noņurdēja: “Hmh.” Dīvainā situācija lika Albertam iekarst, un viņš izteica vēlēšanos dzīvokli apskatīt – kā jau tas pircējam pienākas, taču īpašnieks kategoriski atteicās. Katrs nākamais sarunas teikums izraisīja jaunu ņurdēšanu.
“Ar ko es viņu nobaidīju?” Alberts sev uzdeva jautājumu, bet nerada atbildi.
“Varbūt tas ir tāds cilvēku paveids,” viņu ironiski mierināja Kārlis, kurš vispār nesaskatīja loģiku šajā stāstā.
Māris ieteica situāciju labot, piezvanot vēl kādam sludinājuma licējam. Saruna ar jauno sievieti par viņas dzīvokli Alberta pašapziņu atgrieza agrākajā līmenī. “Paldies Dievam! Vēl tomēr ir cilvēki, ar kuriem var sarunāties,” viņš priecājās. Un domās piebilda: “Patiesībā – patīkami parunāties.” Par dzīvokļa iekārtojumu, par tapetēm, laminātu, radiatoriem un rozetēm. Par nomainītajiem logiem un durvīm. Par kosmētisko remontu un apgaismojumu. Par dzīvi pirms desmit gadiem un tagad. Par bērniem un mazbērniem. Par iemesliem, kas liek atgriezties un doties prom. Par dzīvi, kas katram dzīvojama tikai vienreiz. Kaut kas traks, vai tiešām viņš tik tālu būtu aizrunājies?
“Ja kādam ir komunikācijas nepietiekamība…” domās ieskanējās Māra izsmējīgā balss. Nē, tas noteikti nav attiecināms uz Albertu! Viņam katru dienu ir apkārt cilvēki, turklāt – draugi arī tepat. Viņam vienkārši patīk sarunāties – iepazīt cilvēkus, izrādīt interesi, izjautāt, uzlabot viņiem omu.
Vecāmāte kādreiz Alberta mātei teikusi: “Tāda lokana mēle Bertiņam padevusies. Visus aizrunās.” Viņa bija gudra sieviete. Lokana mēle visos laikos ir bagātība.
