Daudzās skolās bijušie audzēkņi tiekas regulāri, bet dūrenieši nevarēja vien sagaidīt kādu, kurš uzņemtos kopā sasaukšanas darbu, lai gan katram atsevišķi šāda vēlme bijusi jau sen.
Daudzās skolās bijušie audzēkņi tiekas regulāri, bet dūrenieši nevarēja vien sagaidīt kādu, kurš uzņemtos kopā sasaukšanas darbu, lai gan katram atsevišķi šāda vēlme bijusi jau sen. Ojārs Priede pavasarī pēkšņi izlēma, ka jārīkojas, kāpēc gan lai tikšanās neizdotos šovasar!
Tika izsludināts datums – 30.jūnijs – prasmīgi sadalīti pienākumi daudzajiem brīvprātīgajiem palīgiem. Pēc sludinājuma avīzē sākās telefona zvani un nu vairs atkāpšanās ceļa nebija.
Aicināti tika visi, neņemot vērā to, vai mācījušies “Pukstos”, “Pokanos” vai Dūres muižā, vai mācījās četrklasīgajā, septiņgadīgajā vai astoņgadīgajā skolā.
30.jūnijs pienāca brīnišķīgi saulains, kas priecēja rīkotājus un ciemiņus. Skola likvidēta jau 1971.gadā, telpas pārbūvētas dzīvokļos, tādēļ pasākums notika ābeļdārzā aiz ēkas. Smaidi, aizkustinājuma asaras, pēkšņi pazīstot klasesbiedru sirmā kungā ar vēderiņu… Un tad jau salidojuma vadītāja Antra saka sirsnīgus ievadvārdus un aicina nodziedāt kopīgu dziesmu “Dar” man, tēv(i)s pastaliņas”, liek atcerēties pašu senāko, pirmo, skolu “Pukstos”, kuras vienīgais skolotājs un pārzinis bija Ādams Kazainis. Viņa vairs nav starp mums, bet atsaukušies aicinājumam ir vairāki citi. Goda vietā tiek sēdināti bijušie skolotāji un direktori – Ilze Logina, Hedviga Uiska, Rita Lorence, Ārija Bērziņa un Vilnis Bērziņš. Viņu rokās gulst ziedu pušķi, katrs nedaudz pastāsta par savu darbu Dūrē, pieminot daudzos pedagogus, kuri sirds siltumu un zināšanas dāsni dāvājuši apkārtējo māju bērniem. Daudz labu vārdu dzirdam par skolotājiem Sprancmani un Vīksnu, par direktoru Plēģeri, kurš bijis sevišķi izdarīgs saimnieciskajā darbā – viņa laikā muižas pagrabos pēc remonta iekārtota ēdamzāle un sporta zāle.
Par vēstures faktiem stāsta visi klātesošie, jo Antra izdalījusi numurētas skatu kartītes ar svarīgākajām ziņām, kuras hronoloģiskā secībā viesi nolasa, papildinot ar savām atmiņām.
Sevišķi daudz pastāstīt var skolotāja un direktore Hedviga Uiska, kura strādāja Dūres skolā no 1951. līdz 1971.gadam, kad skolu slēdza:
“Sirds sāpēja, bet bija vien jāpiekrīt likvidācijai. Ar skaitļiem pierādīja, ka dzimstība un bērnu skaits klasēs samazinājās. Jau tā strādājām katrs skolotājs ar divām klasēm – 1. un 3., 2. un 4. Nelika kopā blakus esošās, lai lielākajiem varētu uzdot patstāvīgu darbu, bet ar mazajiem vairāk individuāli pastrādāt. Nebija nemaz slikti – bērni pierada patstāvīgi strādāt. Tā kā klasēs maz skolēnu, varēja pārbaudīt zināšanas katru dienu.
Liels pluss bija sirsnīgās attiecības gan ar skolēniem, gan vecākiem. Valdīja ģimeniska aura, atbildības sajūta par citiem. Visa skoliņa rudeņos gājām sēnēs un ogās, lai pašiem ziemā ir ko ēst kopgaldā. Bridām pāri Gaujai, mazākos pārnesa uz rokām skolotāji. Brūklenes lasījām krūzītēs, lai sanāk lielāks skaits. Mūsu bērni bija brīnišķīgi – apdāvināti, centīgi, godīgi, ceru, ka viņiem visiem dzīvē labi klājas!”
Vienos smieklos par skolas laika blēņām paiet laiks Lijas, Veltas un vēl triju klasesbiedru pulciņā, kuriem šogad aprit 50 gadi kopš skolas beigšanas. Žēl, ka Imants neatļāva visiem izstāstīt, kā beidzās nedarbs ar laistīšanos…
Pasākuma dalībnieki ar interesi pētīja vecos albumus un hronikas. Ina tajos atrada daudz pašas rakstītu atmiņu par pārgājieniem, teātra izrādēm un pionieru sanāksmēm.
Par deju mūziku bija gādājis Jānis Dzintars Neibergs, tagad daudziem pazīstams kā rīkstnieks un dziednieks Totis. Vēl organizators Ojārs sirsnīgu paldies saka Ozolu un Liepiņu ģimenēm, kā arī Irēnai Cīmurei, Antrai Zūkerei, Ināram Dambrovam un daudziem citiem, kuru nesavtīgā līdzdalība sekmēja pasākuma izdošanos un arī vēlmi pēc trīs gadiem satikties atkal.
