Pie šāda secinājuma nonācu, lasot laikrakstā “Dzirkstele” “Pārdomas pēc kapusvētkiem”.
Pie šāda secinājuma nonācu, lasot laikrakstā “Dzirkstele” “Pārdomas pēc kapusvētkiem”. Te prasīt prasās pajautāt, vai tad rakstītājs ir grozījies tur, kur tirgo alu un atspirdzinošos dzērienus. Jābrīnās, ka viņš nepamanīja to, cik šogad skaisti bija sakopti kapi.
Es bieži apciemoju vecos kapus un redzēju, ka kopš pavasara tur veica darbus, lai iespēju robežās savestu kārtībā kapličas laukumiņu un tās apkārtni. Ne vienu reizi vien kapos esmu redzējis Gulbenes domes vadību, Ligitu Miezīti, Līgu Adamoviču, kas sprieda un domāja, kā padarīt kapus sakoptākus. Katru darbdienu gan vecajos, gan jaunajos kapos no agra rīta kapu celiņus rūpīgi kopa un kopj Leontīne Cimdiņa. Kad jautāju, vai šis darbs dod gandarījumu, viņa atbildēja, ka arī te kādam jāstrādā, un viņa kā neviens zina katru kopiņu, pazīst katru, kas te nāk un rūpējas par aizgājušajiem.
Esam taču pamanījuši arī to, ka kapličā var iegādāties ziedus. Te var iznomāt arī kapu inventāru. Esam gandarīti, ka katru, kas nāk uz kapsētu, ar smaidu sagaida Enela Gūtmane. Vai tad acis nepriecē sakoptība kapličas laukumā? Ar pilsētas domes, Ligitas Miezītes un apbedīšanas biroja SIA “Kalmes” gādību pie kapličas ir nozāģēti koki un krūmi. Rindās sastādītās tūjas kā mazi rūķīši sargā aizgājēju mieru. Bija laiks, kad pukojāmies, ka no akas nevar dabūt ūdeni. Tagad aka savesta kārtībā. Aiz Zvaigžņu ielas izrakts dīķis, kur smelt ūdeni laistīšanai.
Vēl dažas dienas pirms kapusvētkiem pilsētas dome un uzņēmums “Alba” rada iespēju atvest smiltis gan jaunajos, gan vecajos kapos. Smilts pietika visiem, izņemot sliņķus, kas nevēlējās savest kārtībā savu piederīgo atdusas vietas. Kapusvētku dienā dzirdēju tik daudzus, arī iebraucējus, runājam, ka šīgada kapusvētki atšķiras ar sakoptību.
Ja runājam par bufetēm, jāsaka, ka mani un daudzus citus tās netraucēja, kaut visu laiku uzturējāmies to tuvumā. Tā nu gadu desmitiem ir iegājies, ka pēc ceremonijas tuvinieki, draugi, kaimiņi grib pabūt kopā, pasēdēt zālītē, pieminēt aizgājējus. Arī tā ir tradīcija.
Pašreiz daudz diskutē par svecīšu vakara laiku. Es piekrītu tiem, kas domā, ka tiem jābūt septembra otrajā sestdienā. Arī tā ir tradīcija. Šajā dienā, tāpat kā uz kapusvētkiem, brauc no visas Latvijas. Agrāk biju cieši saistīts ar svecīšu vakaru organizēšanu, arī šoreiz savu padomu neliegšu. Atceros gadījumu, kas notika pirms daudziem gadiem, kad pēkšņi viena no reliģiskajām konfesijām svecīšu vakaru pārcēla uz oktobra sākumu. Rezultātā septembra otrajā sestdienā vakarpusē kapsēta bija ļaužu pilna un līdz vēlam vakaram dega svecītes. Oktobra sākumā kapus apmeklēja neliels skaits cilvēku, tāpēc zinu pēc pieredzes – tradīciju nedrīkst ignorēt.
Būtu jāatceras, ka kapi nav nevienas reliģiskās konfesijas monopols. Kapus apsaimnieko pašvaldības, tām (konsultējoties ar iedzīvotājiem), saglabājot tradīcijas, jānosaka svecīšu vakara laiks. Vai tad nebija skaisti, ka ne tik senā pagātnē svecīšu vakarā skanēja skaista sēru mūzika. To var atskaņot arī šogad, atjaunojot vadu sistēmu. Par sēru mūziku esmu gatavs parūpēties, tāpat kā to darīju agrāk. Svecīšu vakarā kapu apmeklētājus varētu uzrunāt arī visu reliģisko konfesiju mācītāji. Ja kāda no reliģiskajām konfesijām grib rīkot savu svecīšu vakaru (kaut vai novembrī), tās, protams, ir viņu tiesības, tomēr neaizmirsīsim, ka kapos atdusas gan ticīgie, gan neticīgie. Kapi ir mūsu kopīgais miera dārzs.
