Ir jābrīnās, cik esam kļuvuši ar visu neapmierināti! Man šķiet absurdi, ka cilvēkam, kurš savas privātmājas pagalmā tur vistas un gaiļus, no pašvaldības policijas tiek draudēts ar naudas sodu tikai tāpēc, ka gaiļi skaļi dzied un tādējādi kādam traucē. Nu tad jau varbūt aizsiesim knābjus arī visām vārnām, žagatām un kovārņiem, kas skaļi klaigā rītos un vakaros, aizlīmēsim purnus visiem suņiem, kuri mīt pilsētā, lai neuzdrošinās skaļi riet. Brīdināsim kaķus, lai par skaļu nesāk murrāt, bet akvārijā zelta zivtiņas lai pārāk skaļi neuzsit ar asti pa ūdeni. Varbūt aizrādīsim arī kaimiņam, kurš aiz sienas naktīs skaļi krāc un traucē mieru. Protams, ir daudz vienkāršāk izteikt brīdinājumu gaiļu saimniecei, nekā apklusināt aurojošu cilvēku barus, kas nakts stundās klīst pa ielām, traucējot nakts-mieru? Tiem neapmierinātajiem, kam nepatīk gaiļu dziedāšana, vajadzētu tikai neilgu laiku padzīvot spēļu zāles „Džokers” tuvumā, lai putnu balsis šķistu klusākas par klusu, bet gaiļu dziesmas – skaistākās pasaulē. Diezin vai viņiem patiktu dzīvot arī pilsētas pasta tuvumā, kad agrās rīta stundās pasta pagalmā sākas rosība, ko pavada skaļi metālisku priekšmetu radīti blīkšķi un krītošu priekšmetu trokšņi, tāpēc iedzīvotāji steidz aizvērt dzīvokļu logus. Protams, pilsēta nav lauki, bet nav arī tāda likuma, kas aizliegtu privātajā teritorijā turēt vistas, trušus, kazas un suņus. Manuprāt, ir daudz nopietnākas problēmas, kas gaida risinājumu. Salīdzinājumā ar tām gaiļa dziesma ir tikai smilšu grauds tuksnesī.
