Mūžībā aizgājušie pāvesti Jānis Pāvils II (1920. – 2005.) un Jānis XXIII (1881. – 1963.) svētdien, 27.aprīlī, ir iecelti svēto kārtā. Tā ir liecība, ka svētums ir iespējams visos laikos un arī mūsdienās. Dievs dara lielas lietas caur tiem, kuri ar savu kalpošanu, mīlestību, dedzību apliecina ticību. Ņemot vērā šo abu 20.gadsimta pāvestu kalpošanu, daudzi cilvēki sastapās un joprojām sastopas ar Dieva klātbūtni. Man ir bijusi iespēja savām acīm Latvijā redzēt un izjust pāvesta Jāņa Pāvila II klātbūtni viņa vizītes laikā mūsu valstī 1993.gadā. Mani toreiz pārsteidza, ka, neraugoties uz cilvēku pūli, kas bija viņam apkārt, pāvests tomēr izstaroja iekšēju stabilitāti. Tā burtiski staroja no viņa. Pāvests runāja ar cilvēkiem, ar kuriem sastapās, bet tajā pašā laikā burzma un prieks, kas bija apkārtējos, nelaupīja viņam iekšēju mieru. Tas man toreiz bija liels atklājums. Es nezināju, ka cilvēks spēj būt tik dziļi iekšēji mierīgs. Jānis Pāvils II bija arī nemitīgas iekšējas lūgšanas cilvēks. To varēja redzēt un sajust ne tikai viņa vadīto dievkalpojumu laikā, bet arī privāti. Pašam man nebija iespēju par to pārliecināties, taču aculiecinieki, mani draugi, ir stāstījuši. Jānis Pāvils II esot izmantojis katru iespēju iegrimt lūgšanā, lai tā būtu vienotībā ar Dievu.
