Izlasot rakstu “Mazliet par mazo biznesu”, jāsaka – tas ir trāpījums naglai uz galvas. Tā vai citādi daudzi to izjūt uz zina, jo ar to sadzīvo visi. Naudas mums pietiek galma algām, to apkalpojošajiem ierēdņiem, banku darboņiem, “Latvenergo” vadībai un daudziem citiem.
Fakts ir tāds, ka pie mums par darbu negrib maksāt pietiekami. Vai ne tāpēc daudzi ir aizbraukuši no valsts? Daudz vai maz – to jēdzienu katrs izprot citādāk. Nu kas tas ir – 300 000, un cik vēl aizbrauks. Lūk, cilvēki pārmet skolotājiem, kad tie protestē, nesamierinās ar neadekvātu samaksu par darbu. Daudzi ir pieraduši pie mūžīgās galu savilkšanas, un tas liekas jau dabisks process. Protams, sabiedrībā nekad visi tās locekļi nedzīvos vienlīdz bagāti vai nabagi, bet pie mums saikne šajā jomā ir pazudusi un neviens to necenšas labot. Solījumi un programmu sastādīšana birst kā no pārpilnības raga, bet kas ir nabadzība? Vai nabags ir tikai tas, kuram visa bagātība mugurā un vēderā? Ja tā, tad patiešām var sacīt, ka pie mums nabadzības nav. Bet, ja ņem vērā tos cilvēkus, kuriem, nomaksājot visus maksājumus un nodokļus, naudas maks paliek tukšs, jāsavelk siksna un stresā jādzīvo līdz nākamajai algai, turklāt vēl baidoties, ka tikai darba devējs neizsviež no darba dažādu ieganstu dēļ… Lūk, te, vadošie kungi, tā atbilde, kāpēc jaunie un gudrākās galvas aizlaižas no Latvijas. Šo režīmu nevar izturēt! Protams, ir arī izņēmumi. Bet skaidrs ir viens – tie, kas negrib strādāt, projām nebrauc, tie paliek tepat uz vietas un gaida apsolīto paradīzi.
Mūsējiem pensionāriem, lai dzīvotu tā, kā dzīvo veco ES valstu pensionāri, ir tik tālu kā no Zemes līdz Mēnesim. Nu ko tur vairāk sacīt? Gaidīsim, kad Zeme pietuvosies Mēnesim.
Varas pārstāvji rīko sanāksmes, lai konstatētu, kādā stāvoklī ir ceļi. It kā nezinātu. Bet tajā jomā strādājošie ziņo augsta ranga kungiem, ka 74 tilti ir uz sabrukšanas robežas. Ko darīt un kā rīkoties, nezina. Mans ieteikums ir sākt remontēt to, kurā iegāzīsies baļķu vedējs, un tādā secībā turpināt. Vienkārši un bez problēmām. Smieklīgi, vai ne? Tikpat smieklīgi, kā greideristi cenšas nogreiderēt ceļu, kurā ir dziļas bedres: no malām granti vairs nevarot sastumt, jo tās nav, bet uzbērt jaunu neesot naudas. Un tā nekas prātīgs nesanāk. Greiders pārbrauc, bet pēc pāris dienām atkal kratāmies pa bedrēm. Nu ko lai tur saka? Brīnies, rausti plecus, lādējies, jo nervi neiztur – rezultāts viens un tas pats.
Kur tas labais onkulis ar lielo naudas maku, kas visām vajadzībām nedod, bet prasa izstrādāt projektu, sastādīt biznesa plānus? Es no dzīves esmu apguvis, ka naudu par velti nekad neviens nav devis un nedos. Tā būs jāatdod. Ja ne, tad sastādīsim biznesa plānu ar prasību dot strādājošajiem katram 2000 “euriku” mēnesī un pensionāriem 500 “eurikus” un dzīvosim kā paradīzē un priecāsimies.
Nu atkal jāsmejas. Lūk, vēl nodibināta kārtējā partija, šogad laikam jau ceturtā. Cik tās partijas vajadzīgas un kāda no tām jēga? Būtu jābūt kaut kādam loģiskam pamatojumam. Drīz visi būs partijās, kādā nu kurš, un visi sāks vadīt katrs pēc saviem uzskatiem un arī prasībām. It kā vienkārši un ikdienišķi jautājumi, bet cik grūti atrisināmi, un, ja tam vēl piemet kādu politisko šķipsnu, tad vairs nav atrisināmi. Aiziet mēneši, paiet gadi, bet mēs mācāmies un nezinām, ko darīt.
Jau kuro reizi vēlam Eiropas Parlamenta deputātus, Saeimu ar domu – nu šoreiz ievēlēsim īstos, kuri spējīgi mūs vest pa uzplaukuma ceļu, mākoņu stūmējus izsvītrojam. Nekas nesanāk – kā stūmuši, tā stumj tos mākoņus. Laikam jau tā dzīve tā izveidota un par to nav ko brīnīties, jo katram savs krekls tuvāks mugurai. Un to ne noliegt, ne apstrīdēt. Tomēr visiem gribētos dzīvot labāk, ne tikai tiem, kuri stūrē. Un stūrētāju arī tik daudz! Varbūt lūgsim apžēloties par saviem pavalstniekiem ne tikai solījumos, bet arī darbos. Nu, dodiet viņiem darbu, maksājiet par to, kā pienākas, tad nebūs ne aplokšņu naudas, ne korupcijas! Un nebūs vajadzīgs KNAB, jo tas “knābā” tikai tos nenozīmīgākos blēžus, lielie izsprūk sveikā un pie tam ar smaidu sejā.
