Savulaik viņš kļuva populārs kā Lielais Zābax, dziedot grupā “5.Šlaka”, kuras dziesmas deviņdesmito gadu vidū bija ļoti iecienītas starp jauniešiem, bet tagad viņš savu dziedātāja karjeru turpina operā un viņu uzskata par talantīgāko jauno baritonu.
Savulaik viņš kļuva populārs kā Lielais Zābax, dziedot grupā “5.Šlaka”, kuras dziesmas deviņdesmito gadu vidū bija ļoti iecienītas starp jauniešiem, bet tagad viņš savu dziedātāja karjeru turpina operā un viņu uzskata par talantīgāko jauno baritonu.
Bijušais gulbenietis Nauris Indzeris atzīst, ka viņš viss šobrīd ir mūzikā, jo dziedāšana aizņem ļoti daudz laika.
– Kad sākās tava aizraušanās ar mūziku?
– Ar mūziku aizrāvos jau pamatskolā, paralēli mācījos arī Gulbenes bērnu mūzikas skolas kora klasē pie Austras Veikšānes. Nekāds izcilais skolnieks mūzikas skolā gan nebiju, mācības man nemaz tik viegli nepadevās, sevišķi to var teikt par solfedžo, toties ar pārējiem priekšmetiem tiku galā normāli. Tagad varu pateikt lielu paldies visiem mūzikas skolas pedagogiem.
– Kā radās ideja par grupas “5.Šlaka” dibināšanu?
– Patiesībā viss sākās vēl agrāk. “5.Šlaka” bija turpinājums, bet sākās viss ar to, ka aizgāju uz toreizējo pionieru namu pieteikties uz estrādes ansambļa pulciņu. Tolaik pamatskolā mācījos kādā 7.klasē. Pionieru namā sastapu visus toreizējos grupas biedrus – Aldi Zaļūksni (dīdžeju Midi), Ralfu Rubeni un Lailu Līdumu, kas šobrīd strādā “LNT”. Sākumā bija grupa “Via Helioss”, ar kuru piedalījāmies tarifikācijas skatēs, tad sekoja “Klaidonis”, ar kuru kļuvām pazīstami arī Latvijā – piedalījāmies ļoti daudzos festivālos un koncertos. Galvenais grupā bija Aldis, kas darbojās ar visiem sintezatoriem, elektriskajām ērģelēm, vadiem un pultīm. Ticiet man – salīdzinājumā ar šodienu tie visi bija akmens laikmeta instrumenti. Radošais process bija milzīgs, jo kaut ko jēdzīgu dabūt laukā no tiem mikrofoniem un “RMIF” tumbām “S-90” bija jāmāk.
Savukārt mans uzdevums bija dziesmu teksti un vokāls. Parasti Aldis izdomāja melodiju, es, vairākas reizes klausoties, meklēju sajūtas, ko tā izraisīja, un tik dzejoju vārdus. Galvenais dziesmu radītājs bija Aldis. Viņš ir ģeniāls mūziķis un perfekts profesionālis, arī cilvēks un kolēģis. Man nekad par viņa darbu nebija jāšaubās.
Tad radās “5.Šlaka”. Mēs bijām dīdžejs Midis (A.Zaļūksnis), Ieviņa (Ieva Prande, arī Eva) un Lielais Zābax (es). Mēs centāmies un bijām atraktīvi un nesamāksloti, tādēļ kļuvām ļoti populāri. Mums bija daudz koncertu – izcilākie, manuprāt, bija Rēzeknē, Balvos, Preiļos, vēl arī citviet. Koncertos uzstājāmies ar maksimālu atdevi un parasti tādu pretī saņēmām arī no publikas. Ja dari no sirds, tad cilvēki to arī novērtē. Mums bija kādi trīs CD, dziesmas daudzās izlasēs un kompilācijās, kā arī dažādi projekti.
– Kāpēc grupa beidza pastāvēt – tā taču bija ļoti populāra?
– Paralēli grupas darbībai mācījos Jāzepa Mediņa Mūzikas koledžas vokālajā nodaļā pie skolotājas Lailas Grietēnas. Tad jau mana specializācija bija operdziedāšana, un savienot gan laika ziņā, gan arī dziedāšanas manieru ziņā bija grūti. Pēc koncertiem sestdienās un svētdienās pagāja pāris dienas, kamēr balss atgājās, tad pāris dienas varēju dziedāt, kam atkal sekoja sestdienu un svētdienu koncerti, ieraksti, filmēšanās.
– Tev patika būt citādākam nekā pārējie.
– Biju laikam tāds brīvdomātāja tips. Patika radošais process, izdomāt kaut ko neparastu un atraktīvu. Tas bija arī pārmaiņu laiks, kad jau varēja atļauties kaut ko ekstremālāku. Ar vecākiem man laikam ir paveicies, patiesībā paveicies ar visu ģimeni. Biju trešais tēva dēls, tādēļ uz manām izdarībām varēja nedaudz skatīties caur pirkstiem. Savukārt mājas darbu un pienākumu izpildes ziņā nekādu atlaižu nebija. Darbs bija jāpadara, un tad varēja izklaidēties.
– Kā tu pats vērtē sevi toreiz un tagad? Vai tiešām esi tik ļoti mainījies?
– Lai vērtē citi. Katrā ziņā tas bija interesants laiks. Garlaicīgi nebija ne mirkli, turklāt paveikts bija daudz.
– Esi dzimis Gulbenē, bet dzīve tevi aizvedusi uz Valmieru, Rīgu. Vai joprojām esi kustībā un mainībā, sevis meklējumos?
– Bez šaubām, citādāk nevar būt. Kustībai un mainībai jābūt nepārtrauktai. Tikko beidzās Siguldas Opermūzikas svētki, kur dziedāju Alesio lomu Bellini operā “Sonnambula”. Prieks bija sadarboties ar lielisko diriģentu Aleksandru Viļumani un pasaulslaveno, vienkārši ģeniālo režisoru Juriju Aleksandrovu.
2. un 3.septembrī Dzintaru koncertzālē dziedāšu toreadora Eskamiljo, kas brauc ar riktīgu moci, lomu Bizē “Karmenā”. Braukšanas prasmes ar moci pat apguvu pie “Brīvo Vanagu” rokeriem. Paralēli mācos arī Jevgeņija Oņeģina partiju, jo drīz jābrauc uz Lietuvu, kur būs jādzied piecas izrādes.
– Tu savulaik, mācoties Valmierā, domāji par aktiera karjeru. Kāpēc atmeti ar roku šai domai?
– Arī operdziedātājs ir aktieris. Valmierā “Sprīdīša” režisors Zigurds Ķesteris, Ģirta Ķestera tēvs – arī ārkārtīgi ģeniāls cilvēks, mums mācīja teātri izprast, izjust skatuves garšu. Paši piedalījāmies gan dekorāciju krāsošanā, gan izrādes apskaņošanā, apgaismošanā, skatītāju zāles uzkopšanā, protams, piedalījāmies arī dažādās izrādēs.
– Kā pievērsies klasiskajai mūzikai?
– Pēc Mediņa koledžas iestājos Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā, ieguvu bakalaura grādu, pirms pāris gadiem pabeidzu arī maģistrantūru asociētā profesora Bruno Egles klasē. Pašreiz mācos privāti pie operas vokālās pedagoģes Margaritas Gruzdevas.
– Tātad dziedāšana ir tavs maizes darbs…
– Dziedāšana jau vairākus gadus ir mans maizes darbs, gandrīz jau kopš skolas laikiem. Esmu daudz koncertējis, piedalījies daudzos starptautiskos un vietējos projektos. Esmu piedalījies Ogres Mūzikas svētkos, Siguldas Opermūzikas svētkos, dziedājis arī Kuldīgā, Jēkabpilī ar opereti “Čigānu barons”, kur man bija forša loma – drosmīgais ģenerālis Homonajs, viesojāmies ar brīvdabas izrādi Kuldīgā. Ilgstoši sadarbojos ar koncertmeistari Silviju Deiduli. Pagājušajā gadā debitēju arī Latvijas Nacionālajā operā Pinga lomā Pučīni operā “Turandota”. Vēl operā pirmiestudējām Bruno Skultes operu “Vilkaču mantiniece”, kurā atveidoju meitu mīlētāja un iedzērāja Pētera lomu. Šī opera šoruden iznāks arī CD formātā. Esmu daudz koncertējis kopā ar Maiju Kovaļevsku, Miervaldi Jenču, Antru Bigaču un citiem.
– Vai ar dziedāšanu vien var labi nopelnīt?
– Latvijā to izdarīt ir ļoti grūti. Ar ko vispār Latvijā var labi nopelnīt?
– Kā sevi vērtē kā dziedātāju?
– Visu laiku mācos un pilnveidojos, vērtēšanai neatliek laika.
– Kādu sevi iedomājies pēc vairākiem gadiem?
– Dievs, dod būt operā! Latvijā vai citur – nav svarīgi.
– Kuram dziedātājam tu vēlētos līdzināties?
– No dziedātajiem baritoniem mani favorīti ir itāļi – nelaiķis Pjerro Kapucilli, Leo Nuci, no jaunākiem – velsietis Brains Trefels, no latviešiem – leģendārais Pēteris Grāvelis.
– Kas tev ir svarīgākais dzīvē?
– Ģimene – bērni Jurģis, kuram drīz būs pieci gadi, un Justīne, kurai paliks trīs gadi, un sieva Ilze, kā arī, protams, opermūzika. Un tomēr es laikam vairāk esmu ģimenes cilvēks nekā karjerists.
– Vai bieži apciemo dzimto pusi?
– Bieži nesanāk. Īstenībā jāsaka, pat pārāk reti. Aizbraucu, samīļoju mammu, tēti, satiekos ar brāli Valdi, māsu Ilzi un viņu ģimenēm. Esot dzimtajā pusē, nedaudz uznāk arī nostalģija pēc vecajiem laikiem.
– Esi uzaudzis laukos. Vai tas kaut kā ietekmējis tevi kā personību?
– Gulbeni par sevišķiem laukiem nekad neesmu uzskatījis un tomēr domāju, ka tas noteikti ir mani ietekmējis, ka nāku no turienes. Vēl joprojām uzskatu, ka no lauku pilsētām nāk vissirsnīgākie un patiesākie cilvēki.
– Kā tu atpūties un pavadi brīvo laiku?
– Cik sanāk atpūsties, iespēju robežās daru to kopā ar ģimeni. Mēs peldamies jūrā, braucam ar rodeļiem, tagad arī sēņojam.
– Kas vēl bez mūzikas tevi aizrauj?
– Galvenokārt jau laikam mūzika.
