Gulbenes pilsētas Sociālās aprūpes nodaļā vislielākā rosība valda priekšpusdienā, kad tās vadītājas Anitas Sirmās un pārējo speciālistu kabinetos nemitīgi skan telefona zvani, aiz durvīm drūzmējas ļaudis.
Gulbenes pilsētas Sociālās aprūpes nodaļā vislielākā rosība valda priekšpusdienā, kad tās vadītājas Anitas Sirmās un pārējo speciālistu kabinetos nemitīgi skan telefona zvani, aiz durvīm drūzmējas ļaudis, bet uz galda krājas lielākas un mazākas pierakstu lapiņas ar jautājumiem, telefonu numuriem, vārdiem un uzvārdiem.
“Kad sāku strādāt, vēl neapjautu, ko nozīmē sociālās palīdzības jautājumu risināšana, arī konkrētas motivācijas pievērsties sociālajam darbam nebija, jo pirms tam 18 gadus biju nostrādājusi Gulbenes skaitļošanas stacijā. Pirmajos darba gados strādāt bija vieglāk, jo nebija tik daudz sociālo problēmu kā šobrīd. Arī cilvēki bija motivēti vairāk paļauties uz saviem spēkiem, vairāk centās kaut ko paveikt savā labā,” atzīst A.Sirmā. Viņa domā, ka pirms vairākiem gadiem Gulbenē bijis arī vairāk darba iespēju cilvēkiem, kam nav konkrētas kvalifikācijas.
“Šobrīd ir izveidojusies situācija, ka sociālais darbinieks ir atbildīgs gandrīz par visām cilvēka likstām. Tiklīdz ģimenē radušās nesaskaņas, ir problēmas vecākiem ar bērniem un tamlīdzīgi, uzreiz tiek jautāts, kur tobrīd raudzījies sociālais darbinieks, kāpēc nav pamanījis šīs problēmas? Lai gan es uzskatu, ja ir problēmas ar bērniem, tad par to atbildīgi ir vecāki,” domā A.Sirmā.
Būtiska ir saruna ar cilvēku
Sociālās aprūpes nodaļas vadītāja uzskata, lai varētu sekmīgi risināt vienu vai otru jautājumu, ir rūpīgi jāizrunājas ar cilvēku, jo tikai tad ir iespējams secināt, pie kāda konkrēta speciālista viņu sūtīt. Sociālo darbu nevar veikt viens cilvēks, tas ir komandas darbs, kas veido saikni ar ģimeni, mācību iestādi, konkrētās personas radiniekiem, draugiem un tamlīdzīgi.
“Mūsu iestādē sociālais darbinieks ir viens, bet visi pārējie – sociālā darba veicēji katrs konkrētā jomā, piemēram, materiālās palīdzības jautājumos, pedagoģijas jautājumos, sociālajā aprūpē,” stāsta A.Sirmā.
Vadītāja ievērojusi, ka kontingents, kas sociālās aprūpes centrā meklē palīdzību, ir dažāds – pensijas vecuma ļaudis, cilvēki darbspējīgajā vecumā, arī jaunieši.
“Ir daudz pensionāru, kam pensija ir neliela, bet no tās lielākā daļa jāizdod par medikamentiem, kas nepieciešami veselības uzlabošanai, kā arī viņi ir ārstējušies slimnīcā vai sanatorijā, šie cilvēki vēršas pie mums un lūdz materiālo palīdzību. Mūsu pārziņā šobrīd ir 136 ģimenes, kas saņem garantētos minimālos ienākumus. Darbs ir ļoti nopietns, jo šajās ģimenēs cilvēki ir ārkārtīgi dažādi,” vērtē A.Sirmā. Vadītāja domā, ka te mazāk noteicošas ir finansiālās problēmas, bet gan tas, ka daļai šā pabalsta saņēmēju nav motivācijas strādāt vai vismaz mēģināt sameklēt darbu, lai dzīvē kaut ko mainītu saviem spēkiem.
“Protams, krietni vieglāk ir saņemt 24 latus mēnesī un nedarīt neko, lai gan uzskatu, ka ar šādu naudas summu mēnesī iztikt nav iespējams. Nav noslēpums, ka daudzi pabalsta saņēmēji iesaistās neoficiālos darbos. Lai saņemtu garantēto minimālo ienākumu, nepietiek ar vienu iesniegumu, mums ir jāsagatavo liela dokumentu pakete, bet tās sagatavošanai vajadzīgs laiks,” stāsta A.Sirmā. Diemžēl šis minimums ir pašvaldības līdzekļi, ko veido nodokļi, tāpēc lielākā problēma – kā pabalsta saņēmēji izlieto šos 24 latus.
Pārmanto paaudžu problēmas
Diemžēl Gulbenes pilsēta nav izņēmums starp mazpilsētām, kurās skaitliski vairāk ir vecāku cilvēku, jo jaunieši pabeidz mācības skolā, dodas studēt, rod darbu citviet un dzimto pusi atbrauc tikai apciemot.
“Sarunās ar nodaļas speciālistiem secinājām, ka ir novērojama problēmu pārmantojamība no paaudzes paaudzē. Diemžēl bērni vairāk vai mazāk iet vecāku pēdās. Ja tēvs vai māte nav motivēta strādāt, tad, sekojot viņu piemēram, motivāciju darbam nerod arī bērni,” situāciju raksturo vadītāja. Ir ļaudis, kas pieder tā dēvētajai nemitīgo prasītāju sabiedrības daļai, kas uzskata, ka viņiem pienākas sociālā palīdzība, bet pats var neko nedarīt, lai kaut mazliet uzlabotu dzīves situāciju.
“Mēs visi zinām savas tiesības, bet aizmirstam par pienākumiem. Ļoti bieži vecāki aizmirst savus vecāku pienākumus, bet bērni – pienākumu pret vecākiem un vecvecākiem. Nākas konstatēt skumjas stāvoklī, kad bezpalīdzīgā situācijā nonāk gan bērns, gan vecais cilvēks.
Nav iespējams iztikt bez strīda
A.Sirmā nenoliedz, ka ikdienā dažkārt nav iespējams iztikt bez asas vārdu pārmaiņas ar kādu klientu, jo dažkārt ir tā, ka cilvēks uzstājīgi diktē savas prasības, bet absolūti nevēlas sadzirdēt sociālā darbinieka skaidrojumu.
“Diemžēl ir klienti, kas uzskata, ka pie mums var ierasties nepiedienīgā izskatā un izrādīt savu varenību, bet arī mēs esam cilvēki, nav patīkami sarunāties ar cilvēku, kas vēl nav atžirdzis no alkohola. Klientiem stāstām par dažādiem pabalstiem un iespējām, kā arī atgādinām, lai viņi ciena mūs tāpat kā mēs viņus,” stāsta A.Sirmā.
Nodaļas speciālistu kabineta durvis samērā bieži ver arī gados ļoti jauni cilvēki. Neesot izņēmums, ka sociālajiem darbiniekiem jaunajai māmiņai pat jāierāda tās bērna kopšanas prasmes, kuras ierādīt būtu vecāku pienākums.
Darbs, kas piemērots vīrietim
“Sociālās aprūpes nodaļā strādā tikai sievietes, lai gan uzskatu, ka sociālais darbs ir piemērots arī vīrietim, jo uz daudzām problēmām vīriešiem ir cits skatījums – mazāk emocionāls. Tas būtu pat nepieciešams. Ja mums būtu vairāk sociālo darbinieku, nevis sociālā darba veicēju, tad viens cilvēks strādātu tikai ar tām ģimenēm, kurās aug bērni, otrs – ar cilvēkiem, kam nav darba un ienākumu, trešais – ar pensijas vecuma ļaudīm un tamlīdzīgi,” uzskata A.Sirmā.
Vadītāja, raksturojot vispārējo situāciju Gulbenes pilsētā, bilst, ka diemžēl ir nepieciešama vēl viena veco ļaužu māja, kurā dzīvo cilvēki, kam nav apgādnieka un kam nav vajadzīga diennakts aprūpe. Šobrīd jaunajā veco ļaužu mājā jau ir piešķirta istaba vienai pilsētas iedzīvotājai, kā arī uz dzīvi nākotnē pārcelsies vēl divi kungi.
“Dzīvojot veco ļaužu mājā, ir jāievēro arī daži noteikumi, kas ne vienmēr cilvēkam, kas nodzīvojis viens garu mūžu, patīk. Tāpat kā dažādas iemaņas jāmāca bērniem, tās dažkārt nākas apgūt arī veciem cilvēkiem, jo tas ir aplams uzskats, ka cilvēks, kas nodzīvojis daudzus gadu desmitus, prot tikt ar visu galā, piemēram, saplānot savu pensiju tā, lai ar to pietiktu 30 mēneša dienām,” situāciju raksturo A.Sirmā. Ar prieku nodaļas vadītāja piebilst, ka pozitīvo piemēru ikdienā ir vairāk nekā negatīvo.
Izvēlas klusumu un mieru
A.Sirmā atzīst, ka pēc darba, aizejot mājās, viņa labprātāk izvēloties klusumu un mieru, neļaujot fonā skanēt televizoram.
“Ne vienmēr ikdiena ir patīkama, tāpēc nav iespējams pilnībā aizmirst par darba problēmām arī tad, kad esmu mājās,” saka vadītāja un pārlūko neskaitāmās piezīmju lapiņas.
“Viena es ar visu netiktu galā, tāpēc esmu pateicīga, ka kopā ar mani strādā tik labas speciālistes. Vairāk nekā desmit darba gados esmu uzkrājusi ārkārtīgi daudz informācijas, izveidojusi plašu sakaru tīklu, tas palīdz,” saka A.Sirmā. Lai zināšanas būtu vēl plašākas, viņa studē sociālā darba un pedagoģijas problēmas augstskolā “Attīstība”.
“Pēc būtības esmu mierīga un nosvērta rakstura cilvēks, tāpēc ekstremālas lietas man nepatīk, daždien to pietiek tiešajā darbā, daudz labprātāk izvēlos strādāt dārzā.
