Man sāp sirds šodien, ka Latvijas lauksaimniecība un pārtikas rūpniecība lielā mērā tika iznīcināta, ka esam izpārdevuši ārzemniekiem visus lielos ražošanas uzņēmumus. Ilgus gadus esmu strādājusi par kolhoza galveno zootehniķi Rankas pagastā, tāpēc viss notiekošais mani sarūgtina. Dzīvojot laukos, nākas sastapties ar dažādām problēmām. Piemēram, aizpagājušajā ziemā, kad bija ļoti daudz sniega, ja nebūtu zemnieka Jura Pauloviča, kurš ir ļoti atsaucīgs cilvēks, liela daļa veco nespētu iziet no mājām aizputināto ceļu dēļ. Vai Jurim būtu ceļi jātīra ar savu tehniku? Tajā pašā laikā, kad zvanām uz pagastu, lai lūgtu palīdzību, tiek atbildēts, ka tam nav naudas. Es jau nevaru sūdzēties par savu pagastu, jo situācija jau vairāk vai mazāk ir līdzīga visur. Saprotu, kur tad pagasts radīs tos līdzekļus, ja ražošana sarukusi. Atceros savulaik, kad uzcēla Rankas profesionālo skolu, bija runa, ka apvienos Rankas un Rēveļu pamatskolu, izveidojot vienu skolu, kas atradīsies Rankas pilī, bet nevarēja vienoties. Tagad nav ne Rēveļu skolas, ne pils. ◆
