Rankas pagasta zemnieku saimniecībā “Burtnieki” saimnieko divas paaudzes. Ingūna Vējiņa un Raitis Šube nodarbojas ar piena lopkopību, bet divdesmit divus gadus vecais dēls Lauris apņēmies veidot savu lauksaimnieciskās ražošanas nozari un audzēt gaļas lopus. Te roku rokā iet vecāku dotais padoms un jaunības vēlme tajā ieklausīties.
“Tā bija dēla brīva izvēle – palikt laukos vecāku saimniecībā. Viņš pabeidza Smiltenes ceļu būves tehnikumu, bet jauniem speciālistiem nebija darba vai arī tas tika piedāvāts ļoti tālu no dzīvesvietas, ne visur regulāri tika izmaksāta darba alga, tāpēc arī tika pieņemts šāds lēmums. Tagad viņš var būt neatkarīgs no visa un strādāt pats. Nākamajā gadā Lauris varbūt startēs kādā jaunajiem lauksaimniekiem paredzētajā projektā, lai varētu modernizēt saimniecību, bet viss būs atkarīgs no Lauku atbalsta dienesta piedāvājuma,” saka Ingūna. Raitis piebilst, ka dēls vadīt lauksaimniecības tehniku esot iemācījies jau mazotnē, arī citi lauku darbi puisim neesot sveši. Vecāki atzīst, ja viņiem nebūtu saimniecības, tad jaunam cilvēkam kaut ko radīt no nulles laukos šodien esot tikpat kā neiespējami.
Augstākā labuma produkcija
Saimniecībā ir 31 slaucama govs, bet kopā ar jaunlopiem katru dienu saimnieki aprūpē 50 liellopus. Savukārt Lauris gādā pagaidām par desmit gaļas šķirnes lopiem, kas izmitināti atklāta tipa nojumē, kas celta pašu rokām. Pienu pārstrādei “Burtnieki” jau piecpadsmit gadus nodod piensaimnieku kooperatīvajai sabiedrībai “Drusti”, kas pastāv kopš 1993.gada, apvienojot mazās piena lopkopības saimniecības. Katru pārdienu saimniecībā iebrauc piena savācējmašīna, lai augstākā labuma produkciju tālāk nogādātu akciju sabiedrībai “Rīgas piena kombināts” vai akciju sabiedrībai “Trikātas siers”. “Mēs nemainām piena pircējus. Regulāri saņemam naudu par pienu, kas ir kā noteikta alga,” saka Raitis, bet Ingūna piebilst, ka vasaras mēnešos esot lielākais piena ieguves laiks. “Burtnieki” nav bioloģiskā saimniecība, jo saimnieki uzskata, ka tas saimniekošanu laukos ļoti ierobežojot.
Izdzīvot palīdz platībmaksājumi
Ingūna, salīdzinot pirmos saimniekošanas gadus un šodienu, atzīst, ka, lai gan ir augušas piena cenas, tomēr izdzīvot nelielā saimniecībā palīdz platību maksājumi, kas tiek investēti saimniecības vajadzībām, piemēram, lopbarības sagādei. “Paši graudus neaudzējam, jo lauksaimniecībā izmantojamās platības ir nelielas, tāpēc lopiem pērkam kombinēto lopbarību. Pašiem ir tikai 11 hektāri zemes, pārējos 26 hektārus nomājam. Paldies zemnieku saimniecībai “Ķelmēni”, kas mums izpalīdz ar laukiem, kā arī veterinārārstam Normundam Pērkonam, bez kura zināšanām mēs nevarētu iztikt. Atbalstu neliedz arī kooperatīvā sabiedrība “Sējējs”,” stāsta Ingūna. Raitis uzsver, ka laukos zemniekiem vai vismaz tuvējiem kaimiņiem savstarpēji ir jāsadarbojas.
Sapņo par atvaļinājumu
“Burtnieku” saimnieki saviem spēkiem sarūpē arī vajadzīgo lopbarības daudzumu. Par to liecina siena ruļļu krāvumi pagalmā. “Mums ir sava lauksaimniecības tehnika, kas gan savu laiku ir nokalpojusi, tāpēc jādomā par jaunas iegādi, lai gan gribam iztikt bez lieliem bankas aizdevumiem. Ir doma pie tās tikt ar dēla saimniecības starpniecību. Esam piedalījušies arī vairākos projektos, bet tagad gribam dzīvot mierīgi,” stāsta Ingūna. Raitis jokojot piebilst, ka “velkot uz sirmumu”, tāpēc lielus aizdevumus viņam neizsniegšot. Arī par strādnieku algošanu nedomājot, jo tad jābūt turīgākiem saimniekiem. “Mums pietiek, lai dzīvotu. Par bezdarbu nesūdzamies. Mēs nestaigājam apkārt un nečīkstam, ka nekā nav, ka ir grūti. Jā, viegli nav saimniekot laukos, jo tādu greznību kā brīvdienas un atvaļinājums mēs nepazīstam. Man ir sapnis, ko nav izdevies līdz šim piepildīt – vienu mēnesi aiziet atvaļinājumā, lai atkal atgrieztos laukos,” saka Raitis. Saimnieki nenoliedz, ka gribētos ne tikai jaunu tehniku un vairāk zemes, bet arī jaunu kūti lopiem. “Dzīve rādīs, ko varēsim atļauties, jo Eiropa šobrīd negrib mūs, latviešu zemniekus, saprast,” prāto Raitis. Ingūna piebilst, ka tālus nākotnes plānus nekaldina, bet dzīvo šodienai un mazliet arī rītdienai.
