Pagājušās nedēļas nogalē gan veikalos, gan pastā, gan citviet pilsētnieku sarunu temats bija milzīgie apkures maksājumi šajā mēnesī. Viens otrs pat baidījās atkārtot summu, kāda tikai par apkuri jāmaksā nelielam divistabu dzīvoklim. Nav normāli, ja par siltumu trīs istabās jāmaksā gandrīz 200 eiro. Kur tad vēl visi pārējie komunālie maksājumi! “Saņemu mazliet vairāk par minimālo algu. Samaksājot par apkuri, ūdeni, īri, elektrību, bērnudārzu, atkritumiem un telefonu, praktiski nekas nepaliek pāri, jo ģimenē esmu vienīgā pelnītāja. Man un bērnam gribas arī ēst,” ar sašutumu un asarām acīs teica veikalā sastaptā gulbeniete. Uzskatu, ka šoziem vēl nav bijis tik milzīgs aukstums, lai apkures rēķini augtu kā sniega kupenas. Ir sajūta, ka tiek mēģināts pelnīt, kā vien iespējams. Vienas sabiedrības daļas neizmērojamā pelnīšanas vēlme ir gatava iznīcināt tos, kuri godprātīgi maksā komunālos rēķinus. Pretējā gadījumā, ja viņi nemaksās, viņiem tiks sūtītas brīdinājuma vēstules. Šķiet, ka naudas tīkotāji ir izrēķinājuši, ka no godīgajiem maksātājiem jau vēl kaut ko ir iespējams paņemt. Nu tad daudz kam pacelsim cenas, liksim aizmirst par valsts apmaksātu veselības aprūpi, par pensijām un tamlīdzīgi! Valstij trūkst naudas? Kur problēma? Nepacelsim minimālo algu, bet tā vietā samazināsim slodzi strādātājiem. Gan jau to piecietīs un turpinās strādāt, jo tāpat laukos un mazpilsētās darba iespēju tikpat kā nav. Samaksāsim daļu algas aploksnē. Atpakaļ neviens nesviedīs. Cik liela ir cilvēka pacietības robeža?
