Kamēr sociālās rehabilitācijas centrā rit pēdējie būvdarbi pirms ēkas nodošanas ekspluatācijā, lai izlabotu celtnieku pieļautās kļūdas, Jaungulbenes iedzīvotāji uz centra “Klintis” pusi skatās ar aizdomām.
Kamēr sociālās rehabilitācijas centrā (SRC) rit pēdējie būvdarbi pirms ēkas nodošanas ekspluatācijā, lai izlabotu celtnieku pieļautās kļūdas, Jaungulbenes iedzīvotāji uz centra “Klintis” pusi skatās ar aizdomām. Tur dzīvos tie, kas reiz sēdējuši. Un apkārtējos šis fakts dara piesardzīgus.
Iemesls satraukumam
Iedzīvotāju bažas var saprast. Viņi baidās, ka tagad Jaungulbenē saradīsies bandīti, kas cels nekārtības, vairos noziedzību, slikti ietekmēs jaunatni un tamlīdzīgi. Turklāt centrs atrodas netālu no skolas, autobusa pieturas un dzelzceļa stacijas, un cilvēkiem vienkārši ir bail šai iestādei iet garām. Viņiem šķiet, ka šis centrs ar visiem iemītniekiem ir uzspiests, nerēķinoties ar viņu viedokli. 2004.gada nogalē uz Saeimu, vairākām ministrijām tika nosūtīta protesta vēstule, kuru parakstījuši 585 apkārtnes iedzīvotāji, ar domu, ka mērķis varbūt arī ir labs, bet vai tad citur tādam mērķim nevarēja atrast vietu?
Jaungulbenes pagasta padomes priekšsēdētāja Saulcerīte Indričeva uzskata, ka ierēdņi šo mājienu nesaprata, jo atbilde no uzrunātajām institūcijām bija: iedzīvotāji nesaprot valsts politiku.
Centrs ir valstiski nepieciešams, un šajā reģionā tas ir vienīgais. Turklāt centrā netiks ievietoti klienti no visas Latvijas, bet gan tie, kas jau pirms ieslodzījuma dzīvojuši Gulbenes, Madonas, Alūksnes vai Balvu rajonā. Tātad – pašu cilvēki. Tā ka šāda centra izveide un atbalstīšana ir iedzīvotāju interesēs. Turklāt – centrā nokļūst tikai tie, kuri paši to vēlas.
SRC Jaungulbenē nav valsts instanču uzspiesta lieta. Galvenokārt ir uzņēmīgi cilvēki, kuri, ieguldot savus līdzekļus, vēlējās ne tikai atjaunot veco ēku, bet arī dot iespēju “sākt vēlreiz” tiem, kuriem līdz šim nav paveicies. Tā ir vietējā uzņēmēja un centra direktore Ausma Žabo, kura pirms pāris gadiem nopirka bijušo patērētāju biedrības ēku, kur sadarbībā ar Eiropas Savienības EQUAL projektu izveidojusi centru, ar kuru Valsts probācijas dienests slēdz sadarbības līgumu.
Kas attiecas uz alkoholisma un noziedzības draudiem, Valsts probācijas dienesta vadītājs Aleksandrs Dementjevs uzskata, ka nav pamata domāt, ka tieši centra klienti šīs negatīvās parādības varētu veicināt. Problēmas ar šiem jautājumiem ir ikvienā Latvijas pagastā. Arī tur, kur šādu centru nav. Turklāt, kā minēts centra iekšējās kārtības noteikumos, centra klienti nedrīkst lietot alkoholu, naktī viņiem jāatrodas centrā, un tā iemītniekiem ir jāstrādā. Protams, tas neizslēdz iespēju, ka kāds tomēr kaut kad šos noteikumus pārkāps, taču vairāk vai mazāk centra klienti tiek pieskatīti. Gadījumā, ja kādas nekārtības tomēr notiek un aizdomas krīt uz šiem cilvēkiem, var taču piezvanīt uz centru un pajautāt, vai visi iemītnieki ir uz vietas.
Nenoliedzami, ka iedzīvotāju bažas par nākotnes kaimiņiem rada neinformētība. Taču, kā atzīst A.Dementjevs, Jaungulbenes pašvaldībai ir iespēja sasaukt iedzīvotāju sapulci un uzaicināt speciālistus, kas veic izskaidrošanas darbu un atbildētu uz visiem neskaidrajiem jautājumiem.
Kas notiks centrā?
Kamēr minējumi un bažas mijas ar viedokļiem, centra izveide rit pilnā sparā. Bez dažādām nodarbinātības un izglītības programmām, kas pieejamas centra klientiem, centrā strādā arī sociālais darbinieks un psihologs, kuri palīdz gan dokumentu kārtošanā, gan individuālās rehabilitācijas programmas izstrādē, kas ietver gan arodizglītību, gan nodarbinātības, gan dzīvesvietas meklēšanas jautājumus. Laika gaitā paredzēts pie šā centra izveidot kādu savu ražotni. Tas nozīmē, ka arī vietējiem uzņēmējiem vajadzētu būt ieinteresētiem šā projekta atbalstīšanā.
Nākotnē ir ideja SRC “Klintis” veidot par multifunkcionālu centru, kur var uzturēties ne tikai tie, kuri atbrīvoti no ieslodzījuma vietām, bet arī invalīdi un gados vecāki cilvēki, kuriem nepieciešama palīdzība. Tādējādi tie, kuri kaut kādu iemeslu dēļ ir izstumti no sabiedrības, sociālo darbinieku un psihologu vadībā, kā arī cits citam palīdzot, var apgūt jaunas iemaņas, lai vēlreiz veiksmīgi integrētos sabiedrībā, ieņemtu vietu darba tirgū un celtu savas dzīves kvalitāti.
Kāpēc nepieciešami šādi centri?
Cilvēks, kurš iznāk no ieslodzījuma, savu iepriekšējo dzīvesvietu atgūt nevar (ja nav piederīgo, kas viņu gaida). Tad nu pašvaldības, kurā cilvēks ir dzīvojis agrāk un atgriežas pēc soda izciešanas, pienākums ir nodrošināt šo personu ar mājokli. Taču ko gan līdz pašvaldības iedots dzīvoklis, ja cilvēks nemeklē darbu, nezina, kādās iestādēs vērsties ar sev aktuāliem jautājumiem, neprot rīkoties ar naudas resursiem vai vienkārši – sadzīvot ar apkārtējiem? Labi, ja ar visu nepieciešamo informāciju palīdz sociālie dienesti un tuvinieki, taču SRC piedāvātā palīdzība ir kompleksa. Turklāt – ne vienmēr pašvaldībām uzreiz ir dzīvoklis, ko piešķirt cilvēkam, kurš iznācis no cietuma. Tāpēc laiks (3 – 12 mēneši), ko cilvēks pavada SRC, ir iespēja ne tikai viņam pašam spert soļus atgriešanās virzienā, bet arī pašvaldībai, lai atrastu šim cilvēkam dzīvošanai derīgu mājokli.
Centri ar šādu pieredzi darbojas vairākās Eiropas valstīs, piemēram, Zviedrijā tos sauc par “pusceļa mājām”, tas arī diezgan precīzi izsaka centra mērķi – būt par pagaidu mājām no ieslodzījuma vietām atbrīvotām personām. Mājām, kas dod iespēju sagatavoties dzīvei jaunā kvalitātē, lai iekļautos sabiedrībā un vairs nenonāktu konfliktā ar likumu.
Patlaban Latvijā ir 9 (6 Rīgā un Rīgas rajonā, Liepājā, Valmierā un Jaungulbenē) šādi centri ar 162 vietām, no kurām apmēram 40 ir brīvas. Prognozējamais klientu skaits šajos centros varētu būt apmēram 200 gadā. Ik gadu no ieslodzījuma vietām atbrīvojas 2,5 līdz 3 tūkstoši, un apmēram 10 procentiem ir problēmas ar dzīves un darbavietu. Šiem cilvēkiem, ja viņi paši vēlas, arī ir atvērtas SRC durvis, un par šo iespēju viņi saņem informāciju no Valsts probācijas dienesta pusgadu pirms atbrīvošanas.
