Saeimas vēlēšanas tuvojas straujiem soļiem. Tikpat strauja kļuvusi arī to deputātu kandidātu rīcība, kuri klusībā cer, ka izdosies tuvākos četrus gadus padeldēt krēslu sēžu zālēs. Braucot no Gulbenes Smiltenes virzienā, no apjomīgas reklāmas uz visiem noraugās Vijārs Griķis, savukārt, braucot cauri Velēnai no Smiltenes puses, jau iztālēm visus uzlūko Gunārs Ciglis, kurš tāpat kā V.Griķis labi sadzīvo uz viena reklāmas plakāta ar tagadējo zemkopības ministru Jāni Dūklavu. Ar izteikti norūpējušos sejas izteiksmi vēl citi deputātu kandidāti mēģina izlemt, cik lielā reklāmas laukumā ietilpināt savu redzējumu par Latvijas nākotni. Piemēram, vakar televīzijā uzskatu un pārliecības zobenus krustoja mūsu novadniece Inguna Sudraba un Einars Repše. Viens solīja, otrs iebilda. Gaismā tika celti pirms četriem gadiem dotie solījumi un izteikti aizrādījumi, ka viens otrs partijas biedrs jau paspējis sašmucēties jau pirms vēlēšanām. Kur tad televīzijas reklāmas rullī vēl uz melna fona ar nokārtu galvu un nolaistām rokām stāvošais Ivars Godmanis, solīdams, ka palīdzēs ar prātu! Pirmajā brīdī, ieraugot šo skumjo tēlu, šķiet, ka noticis kaut kas neatgriezenisks. Ne mazāk amizanta ir reklāma, kur uz tikpat tumša fona Latvijai treknos gadus atkal sola Aivars Kalvītis. Solījumi no reklāmām sprāgst uz visām pusēm gluži kā baravikas no sūnām, tikai, runājot ar cilvēkiem, nevienā tie īsti nevieš pārliecību, ka kaut kas mainīsies. Ne konfektes, ne dziesmas un vērienīgi koncerti vairs nelīdzinās lipīgam mušpapīram. Cilvēki vēlas konkrētu rīcību. ◆
