Šovasar atšķirībā no pagājušā gada, kad bija karsts un sauss laiks, mežos ir daudz sēņu, īpaši gaileņu un beku.
Šovasar atšķirībā no pagājušā gada, kad bija karsts un sauss laiks, mežos ir daudz sēņu, īpaši gaileņu un beku. Lai gan sēņu laiks parasti sākas jūlija sākumā, kad pirmās no sūnām izlien gailenes, šovasar šajā laikā mežos varējis lasīt bekas un pat baravikas, kuru īstais augšanas laiks ir augusts. Augusta pirmajā dekādē sēņotājus pārsteidzis bagātīgais gaileņu klāsts.
“Esmu azartisks sēņotājs un uzskatu, ka šī vasara ir sēņotājiem īpaši dāsna, jo mežos rodamas ne tikai gailenes, bet arī apšu bekas, dūmu bekas, baravikas un citas sēnes. Ļoti daudz ir cūceņu. Daļa sēņu ir tārpainas. Tas tāpēc, ka līdz šim naktis bija siltas, bet tagad, kļūstot vēsākām, kukaiņi sildās sēņu sporās zem cepurītes,” stāsta gulbenietis Leonīds Visockis ar vairāk nekā 40 gadu sēņotāja stāžu, kurš sēņot dodas gandrīz katru dienu, lai pēc tam guvumu pārdotu tirgū.
Viņam tā ir iespēja papildināt ikmēneša pensiju, jo dienā esot iespējams nopelnīt apmēram piecus latus. Žēl, ka peļņa ilgstot dažus mēnešus, bet ziemā jāiztiek no pensijas vien. Cilvēki labprāt iegādājoties mazas beciņas un gailenes. Esot dienas, kad uzreiz nopērkot vairākus grozus, jo pašiem neesot iespēju un laika doties uz mežu.
L.Visockis, kura dzimtā puse ir Baltkrievijas Vitebskas apgabals, stāsta, ka gailenes pirmo reizi esot iepazinis Latvijā un bijis pārsteigts, ka tās ir tik garšīgas. Jaunībā viņš labprāt ogojis un pārstrādei sezonā nodevis vairāk nekā pustonnu meža ogu.
“Šovasar pirmo reizi uz mežu aizbraucu 10. jūnijā. Biju pārsteigts, ka pirmo sēņu parādīšanos jau biju nokavējis, jo daļa apšu beku un baraviku jau bija pāraugušas. Sēņoju Kaļņa ezera apkārtnē un mežos, kas atrodas aiz Tirzas tilta Gulbene – Smiltene šosejas abās pusēs. Neesmu vienīgais, ka iecienījis šos mežus, bet sēņu šovasar pietiek visiem. Pagājušajā vasarā to praktiski nebija, jo sēnes karstumā un sausumā ātri sakalta,” stāsta L.Visockis. Lai nokļūtu mežā, viņš galvenokārt izmanto sabiedrisko transportu, bet gadoties, kāds aizvedot. Varētu braukt ar divriteni, bet tad esot grūti atvest pilnos grozus.
“Vislabāk man patīk lasīt un garšo cūcenes. Īpaši, kad tās ir novārītas, noskalotas un sagrieztas, pievienots sāls eļļa un zaļi sīpoli. Ģimenē sēnes ēdam ceptas, vārītas un marinētas, kā arī dažādos salātos un zupās. Katru gadu sev par pārsteigumu atklāju jaunas sēņu vietas, kurām pirms tam neskaitāmas reizes gāju garām. Esmu ielāgojis, kādās vietās, kādas sēnes aug,” bilst sēņotājs. Gailenes labprāt augot priežu jaunaudzēs, bet apšu bekām tīkot jauktu koku meži, savukārt cūcenes izvēloties mitras, noēnotas vietas.
L. Visockis atceras, ka savulaik sēņot devies uz Spārītes parku, kur sešdesmito gadu beigās bijis tik daudz baraviku un citu sēņu, ka reiz nācies novilkt kreklu, lai tās pārnestu mājās. Tagad parks aizaudzis un sēņu gandrīz nav.
“Visvairāk satrauc mežu izciršana, jo tās rezultātā tiek izpostītas ogu un sēņu vietas, būs vajadzīgi gadi, lai tās atjaunotos. Atceros, kādu mežu masīvu, ko izcirta pirms 30 gadiem. Tikai šogad tajā atkal aug baravikas tāpat kā agrāk,” sēņotājs ir norūpējies.
***
Fakti
Latvijas iedzīvotāji dienā vidēji apēd 1,5 līdz divas tonnas gaileņu.
Latvijas mežos dienā salasa no 10 līdz 15 tonnām gaileņu.
Gailenes aptuveni viena miljona latu vērtībā eksportē uz Zviedriju, Lietuvu, Igauniju, Vāciju, Somiju un Franciju.
