Lielākajai daļai dziļo lauku iedzīvotāju šī diena neko īpašu nenozīmēja: tāpat, gaismai svīstot, vajadzēja celties un slaukt govis, sabērt cūku silē iepriekšējā vakarā vārīto brokastu devu, iesviest aitām svaigu siena klēpi, pamest vistu aplokā pāris saujas graudu. Un tikai tad, kad saimniecības apgaita beigusies, beidzot arī pašam apsēsties pie virtuves galda. Tieši tāpat celties nācās arī tiem, kam no šīs seno laiku pārticības bija atlicis vien mazumiņš – izsalkušās mutes tāpat sauca barotāju. Steigties nevajadzēja vien tiem, kam saimniecībā bija atlicis laisks kaķis vai suns vecuma pensijas gados.
Arvīds piederēja pie otrajiem, tomēr neaizmirsa, ka 18.novembris viņam ir īpaša diena – pirms 82 gadiem māte viņam devusi dzīvību. Sadomājis pasauli ieraudzīt krietni pirms noteiktā laika, viņš tolaik kreņķus sagādājis visiem tuvākajiem kaimiņiem. Kāds teicis, ka vajagot saukt mācītāju, cik izmocītais puika izskatījies vārgs un zils, bet tēva draugs Kārlis atsteidzies ar padusē iespiestu Latvijas karogu un pieteicis puiku ietīt tajā. Kā viens no pirmajiem jaunās valsts karogiem tas, jau pabijis vairākās sapulcēs un demonstrācijās, došot puikam sparu atsperties un dzīvot ar pilnu krūti.
Tagad par to grūti spriest, kas īsti palīdzēja – karogs, pašaizliedzīgās mātes rūpes vai kazas piens, ko pastāvīgi katru dienu piegādāja kaimiņi, bet vienu Arvīds atcerējās skaidri – dēla dzimšanas dienās māte rūpīgi noslēpto relikviju uz īsu brīdi nolika goda vietā, kaut arī pēc Latvijas okupācijas par karoga glabāšanu draudēja nopietns sods. Tēvu Arvīds tikpat kā neatcerējās – ierauts kara dzirnās, viņš zaudēja dzīvību kaut kur Krievijas plašumos tāpat kā daudzi citi latvieši.
Ar mātes padomu un tiešu līdzdalību Arvīdam bija izdevies karogu saglabāt. Miermīlīgā un klusā sadzīvošana ar kaimiņiem neradīja bažas par viņu uzticību padomju iekārtai, tāpēc neviens pat tuvumā nenāca tumšajiem mājas bēniņiem. Un kas gan tur būtu ko meklēt – kara un pēckara gados abi iztika visai pieticīgi, laikam tāpēc neviens viņus īpaši netramdīja.
Kad māte jau vairs necerēja tikt pie kāda mazbērna auklēšanas, Arvīds ieskatījās desmit gadus jaunākajā Veltā. Kā kāzu dāvanu viņš jaunajai sievai pasniedza pašrocīgi izgatavotu koka kastīti ar ilgi glabāto Latvijas karogu un jutās lepns, kad Velta piesarka no prieka un solījās to glabāt līdz pat mūža galam. Neatkarīgajai Latvijai viņu sirdīs bija īpaša vieta. Vēlāk tā kļuva par tradīciju – kastītē ievietoto karogu svētku un piemiņas dienās izcelt goda vietā un tam blakus iedegt trīs sveces.
Savu kopdzīvi viņi uzsāka Arvīda mājās, lai gan nebeidza sapņot par dzīvi galvaspilsētā. Meža ielokā uzceltā māja šķita esam pārāk tālu no kolhoza centra un cilvēkiem, turklāt mātei arvien atradās kāds teikums, ar ko iebakstīt jaunās saimnieces centieniem. Asās vārdu pārmaiņas nepārprotami atsaucās uz mātes veselību – arvien biežāk viņas istabā bija jūtams sirdsdrapju smārds, līdz kādā rītā māte vairs nepamodās.
Nākamos trīsdesmit gadus Arvīds un Velta apzinīgi rūpējās par nelielās saimniecības izaugsmi un centās turēt laikam līdzi. Patiesībā citādi jau nemaz nevarēja – ja kaut ko no saražotās produkcijas gribēja pārdot, vajadzēja pildīt visdažādākās kolhoza prasības. Daļa no tām gan likās absurdas, un bija skaidrs, ka ne jau lauksaimnieks tās ir sacerējis, bet gan mīkstā krēslā ieslīdzis ierēdnis, kurš diezin vai vispār kādreiz pārkāpis lopu kūts slieksni. Velta par to neganti pukstēja – diena nepagāja bez viņas šķendēšanās un dusmošanās. Te gaļas nodošanā sarežģījumi, te neskaidrības ar piena tauku procentiem… Laikam jau tāpēc visvisādas kaites pamazām grauza viņas ķermeni, līdz sagrauza, un ārstiem tik vien atlika, kā secināt – īstais brīdis nokavēts… Tikai dažu mēnešu pietrūka, lai Velta ar lepnumu varētu uzvilkt mastā ilgi glabāto karogu. Viņa tik ļoti ilgojās piedzīvot šo brīdi…
Arvīds gan izlēma seno relikviju taupīt un neizlikt vējiem plosīšanai – caurspīdīgās locījuma vietas izskatījās tik trauslas… Citu karogu viņš tā arī nenopirka, lai gan dēli ieteica nespītēties – ka tik nerodas nepatikšanas. Arvīds atrunājās – kurš gan mēros tālo ceļu cauri mežam, lai palūkotos – ir tas Tērauds ievērojis likumu vai nav. Katram gadījumam viņš bija sagatavojis stāstu un, ja vien kāds ieinteresētos, ar lepnumu izrādītu vairāk nekā pusgadsimtu glabāto sarkanbaltsarkano.
Pēc sievas bērēm viss pamazām sāka brukt. Lai arī kā abi dēli centās tēvam palīdzēt saimniecības darbos, katram no viņiem jau veidojās sava dzīve, un Arvīds neatļāvās prasīt vairāk. Nevienam neko nesakot, viņš pakāpeniski pārdeva visu, kas prasīja pārāk daudz pūļu. Atstājis sev vienu govi, pāris cūkas un četras aitas, viņš atviegloti nopūtās, jo ticēja – ar to pietiks, lai neierūsētu kauli un vēders būtu pilns. Vistu viņa saimniecībā nebija, jo Velta no sākta gala iebilda pret jebkādu putnu turēšanu. Vienīgais viņas paskaidrojums bija: visas malas būs pilnas ar spalvām un vistu sūdiem. Arvīds gan bija solījies ierīkot putnu sētu, tomēr arī šis risinājums Veltu nepārliecināja – tās dažas olas viņa varot arī veikalā nopirkt. Arvīdam nācās padoties.
Tēva lēmumu par saimniecības samazināšanu abi dēli daudz nekomentēja, gluži otrādi – atzinās, ka jau sen plānojuši doties uz ārzemēm peļņā. Kāds no brālēniem Īrijā izveidojis savu firmu un ar prieku uzņemšot viņus pie sevis. Arvīds klusēja. Ko gan viņš te varētu mainīt? Jau tagad bija skaidrs, ka ar niecīgo pensiju, ko viņš drīzumā saņems, nekādu palīdzību jaunajiem nespēs sniegt.
Divus gadus nomocījies ar siena pļaušanu, kartupeļu vagošanu un dārza novākšanu, Arvīds izlēma atteikties no cūkām un pāris mēnešus vēlāk arī no divām aitām. Tagad agrajās rīta stundās tukšā kūts arvien biežāk uzdzina neremdināmas skumjas, un tikai vienīgās govs draudzīgā šmakstināšanās un slienāšanās gar ausi spēja piešķilt dzirksteli mājas solim. Šis atlikušais mazumiņš no bijušās pārticības sāpīgi kremta dvēseli un pat naktīs nedeva miera.
Reiz kādā televīzijas raidījumā Arvīds ieklausījās simpātiskas putnu fermas īpašnieces stāstā, un daudzgalvainā saime aiz sievietes muguras uzreiz piesaistīja viņa uzmanību. Kā būtu, ja… Tagad Veltai vairs nebija nekādas teikšanas un viņš mierīgi varētu realizēt savu senloloto sapni.
Tālāk attīstīt šo domu Arvīds baidījās, jo tā atkal prasīja dokumentu kārtošanu, dažādu normu ievērošanu un apsviedīgu rīkošanos. Tam visam viņam vairs nebija spēka, ja nu vienīgi… Ja nu vienīgi to putnu sētu ierīkot savām vajadzībām. Tik daudz, lai pašam prieks. Sešdesmit gados nodoties lieliem plāniem nudien vairs nebija ne spēka, ne saprašanas. Sākumam kādus divdesmit cāļus… Vai varbūt piecdesmit? Putnkope minēja, ka kvieši veicinot dēšanu, mieži – muskuļus. Ko sēt nelielajā zemes pleķītī? Ko īsti viņš gribētu? Olas vai gaļu? Ar ko vieglāk varētu padalīties kaimiņu starpā?
Nākamajās dienās šādi un līdzīgi jautājumi kā uzmācīgas bites zumēja Arvīda galvā. Varētu pajautāt dēliem, viņiem plašāks redzējums uz dzīvi, lai gan – vai tad ārzemniekiem tagad kāds labums no tēva vistām…
Varbūt aiziet parunāties ar kaimiņiem? Tad uzreiz saprastu, vai kāds piekristu kaut ko no saviem labumiem iemainīt pret olām vai gaļu. Ja Valda viņam vismaz pārdienas ielietu pāris litrus piena, tad pašam nevajadzētu mocīties ar govi. Cik nu Arvīds atcerējās, vistas viņas pagalmā nebija manījis. Vai tiešām arī viņai bija iebildumi pret visur esošajām vistu spalvām?
Vēl pāris naktis mocījies ar nemierīgajām domām un bezmiegu, Arvīds no atvilktnes izcēla mazo koka kastīti un ilgi turēja klēpī. Ja jau šis karogs viņam reiz devis dzīvību un spēku, tad varbūt arī šoreiz iedos saprašanu, kā rīkoties? Palicis kastīti zem spilvena, Arvīds uz mirkli atgūlās un pamodās tikai nākamajā rītā, pilns apņēmības rīkoties.
Sameklējis avīzi, kurā bija kādas vistu fermas sludinājums par cāļu pārdošanu, viņš iesēdās mašīnā, un jau pēc pāris stundām kūts gaišākajā stūrī skraidīja pussimts jaunputni. Saimniece, kas cāļus pārdeva, teica, ka būšot dējējvistas, un jautāja, vai tik daudz olu viens pats spēšot apēst.
“Cepšu kūkas,” bija atsmējis Arvīds un, cieši satvēris vienu no čiepstošajām kastēm, steidzies uz mašīnu.
Pārdevēja izrādījās devīga – sākumam par pusvelti piešķīrusi nepilnu maišeli miežu, viņa solījās pēc nedēļas ievest vēl. Ellas putnu ferma olas un cāļus ražojot jau divus gadus, tomēr viņa vēl atceroties, cik grūts bijis pats sākums. Nācies pārbūvēt kūti, lai tā būtu siltāka un gaišāka. Ja vien Arvīds domājot izvērst plašāku darbību, pie viņas pēc padoma varot nākt droši. Ielūkojies saimnieces labi aprīkotajās putnu fermas telpās, pamatīgi iztaujājis viņu, Arvīds saprata – tik daudz nemaz to pūļu nav jāpieliek, lai viņa putniem arī būtu silta un gaiša telpa.
Turpmākās dienas Arvīdam pagāja sen aizmirstā rosībā. Pārdevis atlikušos lopus, pamatīgi iztīrījis kūti, viņš nomainīja vēl pāris logus, lai putniem netrūktu gaismas. Galdnieka diploms un darba pieredze tagad lieti noderēja. Nez kur uzradās spēks, un, kad kādā rītā piezvanīja vecākais dēls, Arvīds mundrā balsī uzsauca: “Ahoi, vecīt! Runā īsi, man nav laika!”
Dēli atzinīgi novērtēja tēva rīcību, pat solījās naudu aizsūtīt, ja kāds lielāks pirkums nepieciešams, bet Arvīds lepni atbildēja, ka viņam pietiekot. Izsenis veidotās kokmateriālu rezerves tagad strauji kusa.
Kad pēc trijiem mēnešiem viņam parādījās pirmais olu uzkrājums, Arvīds nomazgāja mašīnu, no skapja izņēma labo uzvalku un devās apciemot kaimiņus. Valda ar prieku pieņēma viņa atvesto olu groziņu un laipno viesi atalgoja ar krējuma burku un siera rituli. Tālis no pagraba izcēla pērnā gada kartupeļu maisiņu un pēc nedēļas solīja iebērt graudus. Mājās atbraucis, Arvīds priecīgi berzēja plaukstas – bizness rullē! Ar Valdas ieteikumu produktu apmaiņas ķēdē tika iesaistīti vēl divi kaimiņi, kuri paši pieteicās divas reizes nedēļā garāmbraucot ienākt pēc olām. Pretim Arvīds cerēja saņemt medu un miežus.
Ella bija brīdinājusi, ka rudens pusē vistas varot paņemt atvaļinājumu un dēt retāk, tāpēc Arvīds vēlreiz apciemoja putnu fermu un iegādājās vēl pāris desmitus jaunputnu. Tagad viņš bija drošs – ziemā olu pietiks visiem.
