Gulbenes ģimnāzijas skolotāja Aleksandra Birkova septembra beigās un oktobra sākumā astoņas dienas pavadīja Spānijā.
Gulbenes ģimnāzijas skolotāja Aleksandra Birkova septembra beigās un oktobra sākumā astoņas dienas pavadīja Spānijā.
Eiropas Savienības (ES) finansētajos kursos piedalījās skolotāji no Zviedrijas, Spānijas, Vācijas, Holandes, Itālijas, Grieķijas, Latvijas un citām ES dalībvalstīm. Šos starptautiskos kursus organizēja Holandes skolotāju institūts. Kursus vadīja četri pasniedzēji no Holandes, Zviedrijas, Spānijas un Itālijas, kas stāstīja, kā organizēt skolēnu patstāvīgo darbu, par ko jāuzņemas atbildība skolēnam un skolotājam, kā sadarboties, lai gūtu vēlamo rezultātu.
“Runājam arī par kultūras stereotipiem. Šis jautājums pašlaik Eiropā ir ļoti aktuāls, ar laiku tas arī mums kļūs nozīmīgs. Ikvienam ir priekšstati par kādu tautu, bet bieži vien tie ir mūsu pašu radīti. Kursos mēģinājām saprast, kā pārvarēt stereotipus un pieņemt jebkuru tautu tādu, kāda tā ir. Skolotāja no Holandes stāstīja, ka viņa strādā ar 25 skolēniem. Šajā grupā ir 12 imigranti. Viņas uzdevums ir mēģināt iekļaut šos bērnus vidē, kurā viņi dzīvo pašreiz,” stāsta A.Birkova.
Jāmainās gan skolotāju, gan skolēnu attieksmei
No Latvijas kursos piedalījās divas skolotājas.
“No Austrumeiropas valstīm mēs bijām vienīgie. Tomēr šobrīd šāds dalījums vairs nav aktuāls. Pret Latviju tagad izturas tieši tāpat kā pret jebkuru bagāto ES valsti,” vērtē A.Birkova. Kursos skolotāji apsprieduši un salīdzinājuši izglītības sistēmas dažādās Eiropas valstīs.
“Latvija šajā jomā vairāk ir ietekmējusies no Skandināvijas valstīm, šeit valda demokrātisma princips. Grieķijā, piemēram, skolēni joprojām strādā stingrā skolotāja vadībā. Tomēr pamazām sāk parādīties tendences veidot vienādu sistēmu visās Eiropas valstīs.
“Kursos daudz diskutējām, jo problēmas ir visās valstīs. Sapratām, ka demokrātijas apstākļos ir jāmainās gan skolotāju, gan skolēnu attieksmei. Skolotājam ir jāzina, kad viņam jānodod atbildība skolēnam. Laiks, kad skolotājs uzņēmās visu atbildību, ir pagājis. Mums ir gudri bērni, tas jāprot izmantot viņu pašu dēļ,” atzīst skolotāja.
Kursos gūto pieredzi A.Birkova izmantos turpmākajā darbā. “Zināšanas nodošu skolēniem, kā arī citiem skolotājiem. Strādājot turpmāk centīšos pilnveidot skolēnu prasmes mācīties, jo valodu nevar iemācīt, valodu var iemācīties. Skolotājs ir palīgs, kas organizē šo mācīšanās procesu,” sola A.Birkova.
Viņa stāsta, ka skolotāji, kas piedalījās kursos, turpinās sadarboties.
“Mēs katrs izvēlējāmies vienu pedagoģisko problēmu, kurai meklēsim risinājumus. Šajā projektā iesaistīsim arī skolēnus,” atklāj pedagoģe. Siestas laikā visi izbauda mieru
Kursi notika Spānijas dienvidos – Andalūzijā, kas atrodas Vidusjūras krastā. “Dzīvojām pēc spāņu dienas ritma. Mācības sākās deviņos no rīta, beidzās astoņos vakarā. Laiks paskrēja ātri, jo kursi bija interesanti, turklāt no pulksten 13.00 līdz 17.00 Spānijā ir siesta – laiks, kad visi ir mājās, ietur pusdienas, atpūšas un izbauda pusdienas mieru. Šajā laikā pat veikali nestrādā. Dzīve atkal sākas 17.00 un, kā jau tas dienvidos pieņemts, turpinās līdz vēlai naktij. Mēs siestu izmantojām, lai dotos uz jūru, tādējādi pagarinot vasaru. Mūsu ciemošanās laikā Spānijā gaisa temperatūra bija 38 grādi,” stāsta A.Birkova.
Kursu dalībniekiem bija iespēja apskatīt Malagu un vienu no lielākajām Spānijas pilsētām – Granādu.
“Apskatījām slaveno pēdējo mauru nocietinājumu Eiropā – Alhambru. Granādā un Malagā aplūkojām greznās katoļu katedrāles. Malagā ir slavenā spāņu mākslinieka Pikaso dzimtene, bijām viņa muzejā. Šajās ekskursijās guvām baudu sirdij un dvēselei,” atzīst skolotāja.
Čigānu rajonos valda dzīvesprieks
Dzīves līmenis dažādās Spānijas vietās, tāpat kā daudzās Eiropas valstīs, ir ļoti atšķirīgs. “Varējām apskatīt gan ekskluzīvās villas, gan turpat līdzās nabadzīgos Andalūzijas čigānu rajonus, tomēr tieši tur valdīja sevišķi dzīvespriecīga atmosfēra,” stāsta A.Birkova.
Interesantas viņai šķitušas tikšanās ar spāņiem. Gulbenieti pārsteidzis, ka šajā tūrisma rajonā ne vidējā, ne vecākā paaudze nerunā angliski.
“Uz Andalūziju pārsvarā dodas atpūsties cilvēki no Ziemeļeiropas valstīm. Rudenī turp dodas pensionāri no Anglijas, Zviedrijas, Vācijas. Mani vienlaikus pārņēma prieks un nožēla. Bija patīkami nolūkoties, kā šie cilvēki bauda sauli, bet nožēloju, ka Latvijas vecie ļaudis to nevar atļauties,” saka skolotāja.
Par Spāniju A.Birkovai bijis priekšstats, ka tā ir tipiski dienvidnieciska zeme – tur valda skaļums, neorganizētība. Atgriežoties viņa saka, ka Spānijā ir kaut kas tāds, kas piesaista cilvēkus. Droši vien tādēļ zinātāji apgalvo, ka visa Spānija ir kā muzejs zem atklātas debess, kuru ieskauj brīnišķīgi jūras krasti un pludmales, un, atgriežoties no Spānijas, ikviens jūt, ka uzņēmis enerģiju turpmākajam darbam.
