Par katru māti var uzrakstīt stāstu. Stāstu par to, kā viņa dzīvo, priecājas un skumst līdzi bērnam. Kā otro reizi kopā ar savu atvasīti iziet caur skolas, jaunības, iemīlēšanās un ģimenes veidošanas ceļu.
Par katru māti var uzrakstīt stāstu. Stāstu par to, kā viņa dzīvo, priecājas un skumst līdzi bērnam. Kā otro reizi kopā ar savu atvasīti iziet caur skolas, jaunības, iemīlēšanās un ģimenes veidošanas ceļu. Bet vēl jo vairāk var rakstīt par māti, kas zaudējusi cerību piedzīvot laiku, kad bērns būs vesels un laimīgs. Par to māti, kas saprot, ka viņa ir vienīgais glābiņš un palīgs. Ka bez viņas bērnam cita neviena nav. Un tieši šī apziņa notur māti dzīvu un sniedz tai spēku.
Gunāram Podam ir 37 gadi. Viņš omulīgi smaida. Viņam patīk siltas vasaras dienas, kad paēnā var sēdēt un klausīties, kas notiek dabā. Kādas mašīnas aizbrauc pa Gulbenes – Velēnas ceļu garām “Sveķīšu” mājām. Kādi putni dzied. Klausīties tikai skaņās, jo kopš septiņu gadu vecuma Gunārs pamazām zaudēja redzi. Viņš neredz, bet pasauli savās atmiņās saglabājis tādu, kādu to redzēja bērna acīm. Skaistu un nesamaitātu. Tagad viņš ir 1. grupas invalīds.
Viena nelaime nāk pēc otras
“Visādi ar Gunāru gājis. Reizēm domāju, kā tik daudz nelaimju un slimību var skart vienu cilvēku. Līdz pat 3. klasei šķita vesels bērns, nekādu īpašu veselības problēmu nebija. Tikai tad skolotāja manīja, ka Gunārs raksta pāri rūtiņām. Bijām pie ārstiem, un viņi atzina, ka citas izejas nav, kā Gunāru sūtīt uz Juglas neredzīgo skolu. Diagnoze bija – bojāti acu nervi. Nekas nebija līdzams. Tas bija jāpieņem, ka ar laiku Gunārs kļūs neredzīgs. Jautāju sev, no kā tas? Krustu šķērsu visu esmu izdomājusi,” saka Gunāra mamma Aina Pode.
Tomēr tas, ka Gunārs zaudēja redzi, nespēja mazināt viņa vēlmi darboties. Labi mācījies, iemācījies lasīt Braila rakstā. Vecāku mājā palīdzēja veikt dažādus mājas darbus – labojis koka kastes, skaldījis malku un krāvis to līdzenās grēdās, racis kartupeļus. Bijis enerģisks. Strādājis Juglā rūpnīcā un sējis birstes. Pārmaiņu gados rūpnīcu likvidēja un neredzīgajiem bija jāmeklē citas iespējas, kā dzīvot un sevi apliecināt.
Gunārs atbraucis uz dzimtajām mājām Lejasciemā. Viņam bija 20 gadi, kad, palīdzot kaut cūku, pārpūlējās. Tajā brīdī viņš apsēdies un žēlojies, ka sāp galva. Bija plīsis asinsvads. No tā brīža Gunāram nejutīga palika labā roka. Viņam bija jāmācās visu darīt ar kreiso roku. Grūti gājis.
Savukārt neilgu laiku pēc šīs nelaimes sapratuši, ka Gunāram ir arī cukura diabēts. Tagad katru dienu Gunāram nepieciešams insulīns. Smagus mājas darbus viņš vairs nevar palīdzēt darīt, kaut gan no visas sirds gribētu. Bet Gunāra mamma ir priecīga, ka dēls nav zaudējis vēlmi dzīvot.
Samierinās ar dzīves pārbaudījumiem
“Kā ir, tā ir. Visu esmu pieņēmis un ar visu esmu samierinājies. Jādzīvo tikai tālāk,” īsi nosaka Gunārs. Mamma piebilst, ka, par spīti visām nelaimēm, Gunārs pratis saglabāt dzīvesprieku un interesi par dažādām aktivitātēm. Viņš klausās kasetēs ierakstītus romānus, mūziku. Ar aizrautību klausās sporta ziņas. Īpaši līdzi jūt basketbolam un hokejam. Agrāk jaunībā viņš pat raudājis par zaudētu spēli. Viņš pieļauj, ja viņam būtu redze un veselas rokas, viņš spēlētu basketbolu.
“Man patīk saulainas dienas. Baidos no pērkona. Jau no bērnības laika, jo mājā divas reizes pērkons ir iespēris, arī sunīti nospēra. Kopš tā laika man pērkona negaiss nepatīk. Labāk saulainās dienas. Ziemā arī reti iznāk doties laukā, tad vairāk dzīvoju istabā un klausos radio. Žēl, ka tagad vairs nevaru lasīt Braila rakstā. Iemācījos to darīt ar labo roku, bet tā tagad ir nejutīga, tāpēc lasīšanai mests miers. Ar kreiso roku būtu jāsāk mācīties viss no gala,” saka Gunārs.
Kamēr dzīvi, citam par citu ir jārūpējas
“Grūti mums visu laiku gājis. Ko tik jau no Gunāra bērnības neesam pārdzīvojuši. Protams, ka katra māte visvairāk pārdzīvo, ja viņas bērnam dzīvē neiet. Bet ar visu jāsamierinās. Es jau par viņu rūpējos gluži kā par bērnu. Kamēr esam dzīvi, citam par citu ir jārūpējas. Gunāram jau mēs abi ar tēvu vien esam. Kad mūsu abu pietrūks, tad būs grūti. Esmu domājusi – kas par Gunāru rūpēsies? Vienīgā iespēja būs dzīvot kādā pansionātā. Veselības vērtību cilvēks vienmēr novērtē tad, kad tās nav. Mātes lielākais sapnis ir ir vesels un laimīgs bērns. Arī es būtu gribējusi, lai Gunāram ir sava ģimene, lai ir vesels. Smaga ir apziņa, ka tas nav iespējams,” piebilst Gunāra mamma.
Pirms doties fotografēties pie mājas, kur Gunārs uzaudzis un pavada ik dienas, mamma no skapja izņem tīru kreklu, palīdz Gunāram to uzvilkt. Pieķemmē dēlam matus. Ar lielu mīlestību un gādību. Un tā katru dienu. Mātes dienām vērtību un jēgu dod tieši šī apziņa, ka viņa ir dēlam vajadzīga. Un galvenais, ko Gunārs no mammas ir mantojis – spēju priecāties. Lai cik grūti un reizēm pat neizturami būtu.
