Uz sarunu viņš ir klāt norunātajā laikā. Precīzs. Divdesmit astoņus gadus v vecais rīdzinieks ar saknēm Lejasciemā. Tā jāsaka par Gati Kurzemnieku, kurš, cik vien iespējams bieži, ir dzimtas mājās Lejasciema pagasta „Šķūneniekos”.
Uz sarunu viņš ir klāt norunātajā laikā. Precīzs. Divdesmit astoņus gadus v vecais rīdzinieks ar saknēm Lejasciemā. Tā jāsaka par Gati Kurzemnieku, kurš, cik vien iespējams bieži, ir dzimtas mājās Lejasciema pagasta “Šķūneniekos”.
Gatis ir viens no riteņbraukšanas sacensību “Šķūnenieku kauss”, kas ik gadus notiek Lejasciemā, organizatoriem. Tāpat viņa pozitīvais “niķis” ir apmeklēt un atbalstīt pagasta kultūras un sporta pasākumus. “Te taču viss notiek līmenī! Kurā vēl pagastā ir tik daudz notikumu kā Lejasciemā? Rīgā es dzīvoju un strādāju. Nedēļas nogalēs man noteikti vajag būt Lejasciemā! Arī maniem Rīgas draugiem Lejasciems ir kā otrās mājas!” vienā elpas vilcienā saka Gatis.
Kas tevi triec no Rīgas ārā? Mums pierasts, ka jaunieši kā tiek Rīgā, tā uz laukiem atbrauc labi ja reizi divos mēnešos!
Tā ir iekšēja vajadzība – braukt uz Lejasciemu. Rīgā arī pietiek ko darīt. Man patīk laukos. Ja draugiem pasaku, ka braukšu uz Lejasciemu, viņi tūlīt ir gatavi atstāt Rīgu. Te ir lauku brīvība: vienmēr ir ko darīt. Rīga piedāvā darba iespējas, kur var vairāk nopelnīt, bet foršāk atpūsties var tikai laukos.
Lejasciems ir tā unikālā vieta, kur vienmēr kaut kas notiek – gan kultūras, gan sporta pasākumi. Patiešām nezinu nevienu citu pagastu, kur viss ir tik labi attīstīts. Vietējie cilvēki ir atsaucīgi un aktīvi.
Kur tu strādā?
Esmu inženieris SIA “LMT”. Mums ir foršs un azartisks darba kolektīvs. Kafijas pauzēs piedalāmies dažādos konkursos, minam mīklas, tajā skaitā laikrakstā “Dzirkstele”.
Pateicoties lieliskajiem darba kolēģiem, ir prieks iet uz darbu, un svētdienu vakaros nav tāda sajūta, ka “negribas atkal to pirmdienu”. Vienmēr ir prieks visus satikt. Man ir kolēģi, uz kuriem var paļauties un ar kuriem ir interesanti kā strādāt, tā atpūsties.
Kur tu Rīgā izklaidējies?
Pēdējā laikā eju uz Office Lounge. Esam tāds domubiedru bariņš, kam patīk tieši tur. Izklaides vietas parasti mainās.
Vai mašīnas tevi interesē?
Man patīk izjust ātrumu, braucot ar mašīnu. Tagad izmēģinu “Golfu”, iepriekš — “Honda Civic”. Braukt sāku, kad vēl stūrei pāri neredzēju. Krustēvs Aivars mācīja. Kad toreiz viņam teicu, ka neko neredzu, Aivars atjokoja: “Kas tev jāredz! Kad koki sāk iet gar logiem, griez uz pretējo malu!”
Vai tevi Lejasciemā pazīst kā Gati, kurš organizē riteņbraukšanas mačus, vai kā Veras Galejas mazdēlu?
Bērnībā biju kolhoza “Komunārs” agronomes Veras mazdēls. Taču tagad esmu es pats, jo jau divpadsmit gadus organizējam “Šķūnenieku kausu”. Ja runājam par omīti, viņa mani dažkārt sauc par vēja grābekli, bet ar pienākuma apziņu.
Kurš izdomāja “Šķūnenieku” kausa nosaukumu?
“Šķūnenieki” ir mūsu dzimtas mājas, bet, lai tās godātu, to vārdā nosaucām sacensības. Idejas autors ir Aivars Galejs.
Manuprāt, jūs visi esat dzimta, kurā tik augstu vērtē ģimeni un kopā sanākšanas mirkļus!
Tā notiek, kopš sevi atceros. Zinu, ka “Šķūnenieki” ir un vienmēr būs manas mājas. Tās ir vērtības, kas nāk no ģimenes. Vecāki ir iemācījuši cilvēkus vērtēt pēc viņu būtības, nevis pēc mantiskā stāvokļa vai ārējā izskata. Krustmāte Rasma man ir likusi stāties pretim grūtībām, mācot uzņemties atbildību, bet krusttēvs Aivars ir devis drosmi realizēt iecerēto.
Jūs kā Šķūnenieki no Lejasciema piedalījāties TV spēlē “Zelta ģimene”!
No piedāvājuma negribējās atteikties. Nolēmām, ka komandā startēsim brālēni un māsīcas. Mums katram ir savs uzvārds, tāpēc, ilgi nedomājot, tika atrasts kompromiss – Šķūnenieku ģimene no Lejasciema! Spēle bija ļoti interesanta un raita. “Zelta ģimenes” ieraksts notika bez pauzēšanas, tāpēc visu laiku vajadzēja koncentrēties. Zini, mēs gandrīz uzvarējām!
Un ko jūs ar brālēnu Arti darījāt “Pikantajā mīklā”?
Mums patīk princips: jo sarežģītāk, jo interesantāk. Sākums bija dramatisks, jo mēs nezinājām, ka pašiem nāksies gatavot ēst. Sākumā sapratām, ka būsim uzaicināti publikā kā hokeja fani. Bet tad – jāiet un jāgatavo. Grauzdiņus ar sieru nedaudz piededzinājām, bet to jau pārraidē nerādīja.
Ēst proti gatavot?
Ui, tas ir vesels notikums! Kamēr esmu brīvs un neprecējies, vāru pelmeņus un smērēju sviestmaizes. Vispār jau patīk uztaisīt ko nopietnāku. Trauku mazgāšana gan ir kā dadzis pakaļpusē. Man ļoti garšo piena zupa ar klimpām. To vislabāk prata gatavot omīte Vera.
Pastāsti par pagājušā gada Pasaules čempionātu hokejā!
Pēc hokeja spēles starp Latviju un Kanādu, kad skatītāji uz spēles laukuma meta visādas mantas, fani otrā dienā izplatīja ziņu, ka ies protestēt pie viesnīcas, kurā apmetušies tiesneši. Tajā dienā kopā ar Resno (Gata draugs Artūrs) devāmies uz Vecrīgu. Pa ceļam, kā jau faniem pieklājas, iegriezāmies krogā iedzert alu. Zvanīja brālēns Artis un jautāja, vai mēs piedalīšoties fanu piketā. Neko par tādu pasākumu nebijām dzirdējuši, taču nolēmām, ka jāaiziet un jāapskatās. Paņēmām mazās bungas, krekli jau bija mugurā. Ap izdomātā piketa laiku bijām pie viesnīcas, iegājām kafejnīcā, lai pa logu vērotu notikušo. Neviena piketētāja nebija. Te pēkšņi kāds norādīja mūsu virzienā un nokliedzās: viņi ir šeit! Pēkšņi mums visapkārt saradās kādi 30 žurnālisti ar mikrofoniem, kamerām, fotoaparātiem un diktofoniem. Viss bars mūs ieleca tā, ka netikām projām. Kā filmā! Daļa žurnālistu prasīja mūsu viedokli par spēli, uzsverot, ka nu esot tā reize, kad tikt ziņu kanālos! Mēs bijām šokā. Jā, un vēl mums pajautāja, vai nebaidoties par nesankcionēta mītiņa organizēšanu! Uz pāris jautājumiem atbildējām, tad žurnālisti saprata, ka tomēr neesam īstie. Pat iela bija noslēgta no abiem galiem ar policijas mašīnām. Tā vienkārši izrādījās bauma, uz kuras mēs vienīgie uzķērāmies. Pēc piecām minūtēm draugi zvanīja no Londonas un mūs apsveica kā ziņu kanāla zvaigznes. Protams, liela daļa informācija bija neprecīza. No tā visa vienīgā patiesība bija mūsu fotogrāfijas. Katrā čempionātā rodas anekdotes no dzīves.
Uz cik čempionātiem esi bijis?
Mani interesē Pasaules čempionāti. Esmu bijis Austrijā, Čehijā, Zviedrijā, Somijā un Rīgā. Tie ir starp interesantākajiem braucieniem. Sākumā braucām, daudz nedomājot ne par nakšņošanu, ne komfortu. Pirmo gadu braucām uz dullo, jo neviens nekur nebija bijis. Noīrējām busu un aizbraucām uz Zviedriju. Dzīvojām teltīs. Pēc gada Somijā darījām tāpat. Jau pirmajā naktī telts bija slapja, bet siltākajā no visām dienām bija +3 grādi. Hokeja halle bija vienīgā sausā vieta, kur apsildīties. Tagad tas šķiet ekstrēmi, bet uz ko tik neesi gatavs, lai izbaudītu čempionāta gaisotni!
Maskava nav drošā Eiropa, kur uzslien telti un jūties kā mājās. Lai gan čempionāts Krievijā izmaksā ļoti dārgi, tas nav šķērslis. Parēķinājām, ka nedēļa Maskavā ar nakšņošanu un ieejas biļetēm ir tūkstotis latu. Šķiet, ka šogad aizbrauksim tikai uz konkrētu spēli.
