Arvien biežāk pietrūkst laika ieskatīties spogulī. Jau no paša rīta diena līdzinās vāveres skrējienam ritenī.
Arvien biežāk pietrūkst laika ieskatīties spogulī. Jau no paša rīta diena līdzinās vāveres skrējienam ritenī. Darbs darbu dzen izmisuma pilnā steigā par pastāvēšanu. Jau sāku aizmirst savu seju. Bet es jau tāpat zinu, kā izskatos. Šorīt kāds teica – tev grumba pierē, vēl kāds cits – tev acis nemirdz. Pa ielu ejot dzirdēju – re, vēl viens rūgumpods! Bet vakar kāda roka manos matos atrada sirmumu… Kam man spogulis? Lai savām acīm redzētu to, ko nemaz negribu redzēt? Tad dzirdēju kādu sakām – paskaties, lai sevi saprastu…
Tad reiz es iespītējos un vienkārši – aizvēru durvis uz ārpasauli. Sevi attaisnoju ar domu – tikai uz acumirkli! Tikai lai netraucēti paskatītos uz sevi tādu, kādu ne tik sen atceros redzējusi. Kādu gribu ieraudzīt.
Rāms acu skatiens, dziļdomīga rieva pierē, smaida krunciņas acu kaktiņos – tādu es sevi atceros… Nerātna uguntiņa acu zīlītēs, spītīgi izslējies matu ērkulis – jā, arī tā ir bijis! Izlēmīgs skatiens un pašapzinīgs smaids. Lepni pacelts zods un taisni pleci. Vai tiešām būšu sevi atradusi?
