Pagājušajā gadā jau devīto gadu notika akcija “Latvijas lepnums”, kurā tika meklēti cilvēki, kas dara vairāk, nekā kāds no viņiem to varētu prasīt vai sagaidīt, sarežģītā situācijā nepaliek malā, bet iet un dara, lai palīdzētu, piepildītu cerību un sapni, izglābtu, atbalstītu.
Akcijas laikā cilvēki var sūtīt vēstules ar saviem stāstiem par cilvēkiem, kas būtu pelnījuši saņemt “Latvijas lepnuma” balvu. “Latvijas lepnumam” šogad kopumā no visiem Latvijas novadiem bija iesūtīts ļoti daudz vēstuļu, kuras rūpīgi lasīja un vērtēja žūrija, un beigās izvēlējās, kuri no visiem ieteiktajiem cilvēkiem būs tie, kuri saņems balvu desmit nominācijās. Arī mūsu novada ļaudis bija iesūtījuši savus stāstus par darbīgiem, labestīgiem, izpalīdzīgiem un drosmīgiem cilvēkiem. “Latvijas lepnuma” balvai no mūsu novada bija ieteikti Irita un Uģis Aigari, Adīna Andževa, Judīte Cinglere un Velta Heisele. Šoreiz gan mūsējie nevienu balvu neieguva, taču tika apbalvoti cilvēki, par kuriem stāsts savā ziņā ir saistīts ar mūsu novadu. Tas ir stāsts par desmit vīriem, kas rallijsprinta “Gulbis 2012” laikā, tiesa, Cesvaines pusē, nedomājot par sevi, metās glābt avarējušos igauņu sportistus. Viņi saņēma “Latvijas lepnuma” balvu nominācijā “Sargeņģeļi”.
Šovasar Cesvaines pusē notikušajā rallijsprintā “Gulbis 2012” ātrumposms pie Oļiem viltīgs arī profesionāļiem. «Jau pirms igauņiem trīs četras mašīnas nostreipuļoja,» atceras madonieši un cesvainieši, kuri trases malā vēroja sacīkstes. Tad nācis igauņu “BMW”. Un… Izlidojis no trases. Apmetis vairākus kūleņus – pāri laukam, akmeņu krāvumam, alkšņu krūmiem. Aiz tiem dīķis. Saceltajā putekļu mākonī dzirdams bijis vienīgi pamatīgs plunkšķis. Sacīkšu automašīnai, piezemējoties ūdenī uz jumta, liktenīgs izrādījās bebru aizsprosts. Drošības jostas autosportisti paguva atsprādzēt, taču aizsprosta dēļ atvērt durvis nevarēja. Bloķētas. Igauņu ekipāžas pilots Vallo Nūters un stūrmanis Alari Kupri tobrīd sapratuši – tas ir minūšu jautājums, viņi neizdzīvos. Bet tālumā jau finišu varēja redzēt…
Kā vienots spēks
Cesvainietis Aigars Kozuls, būdams pieredzējis auto praktiskās braukšanas instruktors, briestošās nepatikšanas sajutis, tiklīdz tramplīna virsotnē melnā “BMW” priekšējos riteņus ieraudzījis ārpus ierastās trajektorijas. Šajā tases sektorā ātrums krietni virs 100 km/h. «Mašīna ūdenī!» kāds iesaucies, plokot putekļu mākonim. Tagad, atminoties tā mirkļa notikumus, vīri vairs nevar pateikt, kurš pirmais metās skriešus uz dīķi, kurš pirmais lēca ūdenī. Bet tam nav nozīmes – viņi uzskata. «Nevajag dalīt lomas, cik kurš palīdzējis un glābis – tās ir tikai detaļas,» uzskata A.Kozuls, «svarīgākais, ka tajā vietā bijām tie, kas bijām – kā vienots spēks.»
Tikmēr citi skatītāji pat nesapratuši, kas notiek, jo sacensības turpinājās. Milzīgā ātrumā garām aizjoņoja vēl četras piecas mašīnas. «Biju skatītāju vidū kopā ar ģimeni, meitas vēl kliedza: «Tēti, neej, neej!» Jo, kad skrēju uz dīķa pusi, nākamā mašīna gandrīz man virsū – knapi savācās uz trases,» stāsta Jānis Pūce. «Pirms tam jau sacensībās Madonas pusē notika traģiska avārija, nodomāju – pieļaut vēl vienu? Nu nē!» metoties uz notikuma vietu, nodomājis Sandis Raubiškis. «Mans puika gribēja skriet līdzi pāri ceļam, uzsaucu vien, lai paliek uz vietas,» mirkli fiksējis Andris Drozds. Šie trīs puiši un Valdis Medinieks sacīkstes vērot bija atbraukuši no Madonas.
Dīķī konkrētajā vietā dziļums līdz krūtīm, bet soli sāņus – jau līdz kaklam. Ingus Ķimelis, Cesvaines vidusskolas skolnieks, meties ūdenī, pat nedomājot par savu mobilo tālruni un drauga Roberta Mālkalna mašīnas signalizācijas pulti šortu kabatā. «Ai, pēc notikušā tā izmirkusī pults vispār tāds sīkums vien šķita,» vēlāk saka Roberts. Ingus neslēpj – tobrīd galvā mirkli pazibējusi doma – kāpēc mesties ūdenī un kāpēc ne… «Tas vienkārši jādara! Ielecu, un bija jālaižas peldus,» atceras Ingus. Andris Drozds ķēries pie pilota durvīm, Valdis Medinieks pie stūrmaņa durvīm. Tuvumā ūdenī jau bijuši vēl daži vīri. Mašīna tikmēr strauji piepildījās ar dūņaino ūdeni. «Skats bija baiss, abi sportisti ar kājām gaisā, sejas necilvēcīgā, zilpelēkā krāsā, sašķiebtas grimasē,» stindzinošo ainu atminas Ingus. Gaidīt palīdzību no malas būs par vēlu – uzreiz sapratis Sandis.
Ja pietrūktu kaut viena
Jānis saka – viss risinājies kā trillerī. «Nekas nebūs,» kāds iesaucies, kad sapratuši, ka durvis atvērt neizdosies – mašīna jāapgāž. «Tomēr šķita neticami, ka izdosies,» tobrīd domājis Valdis. «Gluži pārdabisks spēks radās! Pamēģiniet apgāzt vieglo auto uz jumta un pēc tam atpakaļ uz riteņiem, paskaitīt sekundes, cik tas aizņem laika ziņā. Šis laiks būtu formulējams kā etalons ideālos apstākļos ar pamatu zem kājām, bet mums kājas grima dūņās un miesā dūrās bebru apgrauzti koku zari… Ja pietrūktu kaut viena vīrieša spēka brīdī, kad vajadzēja atgāzt mašīnu uz riteņiem – neapgāztu,» situāciju lietišķi raksturo Aigars.
Pirmo izdevies atbrīvot stūrmani. Aigars zinājis, ka slīkušajam jāatbrīvo no dūņām augšējie elpceļi un kā pareizi jānogulda. A.Kupri pulss nebija zudis, un elpošanu izdevies atjaunot līdz ar dūņainā ūdens atklepošanu. «Viņš atvēra acis un, skatoties man sejā, jautāja: «Vai esmu dzīvs?»,» atceras Aigars. Ar pilota izdabūšanu gājis grūtāk un ilgāk. Sportists bija paslīdējis zem paneļa, turklāt cietušajam sākusies tūska, jo žņaudza ķiveres siksna, bet nazi, kam bija jābūt salonā, sataustīt neizdevās – uz riteņiem noliktais auto joprojām līdz pusei slīka ūdenī. «Neomulīgi kļuva, šķita – nav cerību,» izjūtas restaurē Jānis. Tomēr izvilkuši, iznesuši krastā uz rokām. Aigars sūtījis jau atguvušos Alari parunāties pie Vallo igauniski, lai uzturētu kolēģi pie samaņas. «Kad pilots atvēra acis un abi igauņi piespieda viens otram galvu, sapratām – briesmīgākais jau garām. Patiesībā nu tikai sākām paši aptvert situāciju, līdz tam darbojāmies automātiski,» secina Andris.
Vēlāk piebraukušajā ātrās palīdzības mašīnā mediķi konstatējuši, ka stūrmanim dzīvības procesu rādītāji normas robežās, taču pilotam skābekļa koncentrācija plaušās jau bijusi kritiska.
Visu izšķir mirklis
«Skatītāju pulciņš avārijas tuvumā bija paprāvs, taču palīgā, nedomājot par savām ērtībām un personisko komfortu, skrēja tikai daži,» saka Cesvaines vidusskolas skolniece Rita Turkina, kura šos vīrus pieteica “Latvijas lepnumam”. Arī viņa tai dienā, tikai citviet, vēroja sacīkstes. «Pēc aculiecinieku nostāstiem atradās pat tādi, kuri par notikušo uzjautrinājās, taču šie vīri steigšanos palīgā uzskatīja par neapspriežamu darbību. Vien uzrunāti liedzās, ka būtu izdarījuši lielu varoņdarbu,» pieteikuma vēstulē raksta Rita.
Vīri patiesi nealkst ne publicitāti, ne uzslavas. «Mums lielākais «paldies» būtu satikt abus igauņus vēlreiz. Satikt sveikus un veselus, te, mūsu trasēs,» smaidot teic madonieši.
rallijs ir neprognozējams
Ko saka rallijsprinta “Gulbis” organizators?
Arī rallijsprinta “Gulbis” organizators Jānis Sniedzāns atzīst, ka šie puiši, kas izglāba dzīvību igauņu ekipāžai, ir pelnījuši milzīgu pateicību. “Šajā negadījumā bija svarīga katra minūte un nav zināms, vai glābēji būtu paspējuši ierasties negadījuma vietā, tādēļ esam ļoti pateicīgi pašaizliedzīgajiem skatītājiem, kas metās palīgā sportistiem. Rallija sezonas noslēguma pasākumā Rīgā, uz kuru ik gadu pulcējas visi autosportisti, šos puišus godināja ne tikai Autosporta federācijas pārstāvji, bet arī mēs, organizatori, pateicāmies viņiem,” stāsta J.Sniedzāns.
Rallijs ir sporta veids, kur neko nevienā brīdī nevar paredzēt. “Paši sportisti pēc tam atzina, ka nemaz nebija paredzējuši šādu iznākumu. Viņi bija domājuši, ka mašīna apgāzīsies un viss. Neviens jau nedomāja par to, ka kāds iegāzīsies tajā dīķī, jo nemaz tik tuvu ceļam tas, patiesību sakot, arī nebija, bet iznāca tā, ka mašīna neveiksmīgi aizkūleņoja un diemžēl iekrita dīķī uz jumta. Būtu tā iekritusi uz ratiem, situācija būtu pavisam citāda. Tā bija vien neveiksmīga sagadīšanās, un to paredzēt nav iespējams, arī organizatori to nevar izdarīt,” saka
J.Sniedzāns. Viņš atzīst, ka ilgu laiku rallijos bija iztikuši bez dažādiem smagākiem negadījumiem, taču šis gads autosportā visā pasaulē ir bijis ne īpaši veiksmīgs, noticis ir daudz dažādu negadījumu. Organizators vēlreiz saka paldies skatītājiem, ka spēja noreaģēt un palīdzēt šajā nepatīkamajā situācijā.
