Ne velti saka, ka “kustība ir veselības pavadone” un ka “galvenā konkurence ir cīņa ar sevi”. Ejot pretī savai 89. dzimšanas dienai, secinu – šajā saulē no maniem Aizbaikālā Sretenskas garnizonā dienējušajiem armijas biedriem vairs palikuši tikai sportam uzticamākie.
18.jūlijā savu 90. dzimšanas dienu nosvinēja mans armijas biedrs Ilmārs Bruņenieks – Lāčplēša ordeņa Goda zīmes īpašnieks. Šodien viņš ir Latvijas savienības “Černobiļa” valdes priekšsēdētāja vietnieks. 1986.gadā viņš vadīja operatīvo grupu no Latvijas, piedaloties Černobiļas atomreaktora katastrofas seku likvidēšanā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas darbojās civilās aizsardzības jomā, bet pirms tam saņēma ģenerāļa pakāpi par dienesta gaitām Afganistānā astoņdesmitajos gados. Viņa raibajā biogrāfijā diemžēl ir arī dalība Prāgas pavasara asiņainajā apspiešanā 1968.gadā, bet faktiski Ilmārs bija vienkāršs lauku zēns – dzimis Ābeļu pagastā Jēkabpils pusē.
Ar Ilmāru reizē Aizbaikālā piecdesmitajos gados dienējām vairāki latvieši. Ilmārs starp mums bija gados vecākais karaskolas kursants. Tolaik tur karaskolā bija jāiesaistās, gribi vai negribi. Neviens mūsu piekrišanu neprasīja. Ilmārs bija viens no labākajiem slēpotājiem Aizbaikāla kara apgabalā. Slēpošanas apstākļi nebija viegli. Ziemā bieži gaisa temperatūra sasniedza 40 grādu aukstumu. Atceros, ka Ilmārs bija fiziski spēcīgs. Lauku zēns! Atceros – man dienesta laikā vadība uzdeva zīmēt plakātu, izceļot Ilmāra vārdu, jo viņš bija kļuvis par Aizbaikāla kara apgabala čempionu distanču slēpošanā.
Ar Ilmāru tikām “mačojušies”, kad garnizonā tika rīkots 20 kilometru skrējiens kareivjiem pilnā militārajā ekipējumā bez ieroča. Šī distance bija jāveic pa aizsalušo Silkas upi, kas ir Amūras pieteka. Visu izšķīra mūsu katra fiziskā sagatavotība. Ne vienmēr ātrākais šādā skrējienā bija Ilmārs. Savu reizi uzvarētāja gods tika arī man vai Jānim Sīlim no Talsiem, par kuru man arī ir prieks, jo Jānis tāpat kā mēs ar Ilmāru izbauda vecumdienas.
