Visai bieži autobuss ir tā vieta, kur, apstākļu satuvināti, tuvāki un tālāki paziņas cits citam uztic kādu stāstu.
Visai bieži autobuss ir tā vieta, kur, apstākļu satuvināti, tuvāki un tālāki paziņas cits citam uztic kādu stāstu. Varbūt to rosina dienā uzkrātie iespaidi, varbūt vienkārši vēlme ar kādu parunāties un uzticēties. Bet varbūt vajadzība kopīgi pasmieties.
Krēslainā pustumsa un apkārt snaudošie pasažieri arī man rosināja miegainu noskaņojumu, bet, lai kā centos, tā īsti iemigt neizdevās. Aiz muguras sēdošās divas draudzenes (tā ap gadiem četrdesmit) sparīgi ieturēja vēlīnu azaidu, čaukstinot staniola papīrus, neuzmanīgi izšļācot minerālūdeni, kaut ko nokritušu meklējot pa grīdu, nevarot vien ērti iekārtoties sēdvietā. Pēc smaržas sajutu arī vīna pudeles klātbūtni.
Brīdī, kad jau likās – nu pierimušas arī viņas, viena spalgi iesmējās: – Bet es tev neizstāstīju pašu galveno! Es taču ar Rafiņu satikos! Baigais humors!
– Tu taču teici – nekad! – un – pasargdievs!
– Jā, teicu jau gan, bet… Vai gan tādai aplidošanai un pielūgsmei ilgi var turēties pretim? Pati zini – divus mēnešus viņš man trīs reizes dienā zvanīja, sūtīja sasmaržotas vēstules uz krāsainiem vēstuļpapīriem. Ha, aizvēsturisko laiku romantiķis! Un tad vēl tās neskaitāmās dziesmas radio apsveikumu koncertos! Cik daudz tu zini tādu vīriešu, kas tik ļoti censtos iekarot kādas sievietes simpātijas un TIK ilgi? Cits jau sen būtu atmetis ar roku un meties citā virzienā, bet Rafiņš…
– Bet tu taču teici, ka esot viņam skaidri likusi saprast, ka tev viņš nepatīk. Atceros, pati sūkstījies: tanī vakarā, kad viņš tevī ieskatījies, tev esot bijusi akūta vīriešu nepietiekamība organismā un bijis vienalga – cik izskatīgs no ģīmja un stalts no auguma.
– Jā jau, jā – bija, bija… Bet, ja tev tā katru dienu zvanītu ausīs – “tu – mana princese, tu – mana laumiņa, tu – mana sapņu dieviete” – gan jau tu arī noteikti piekristu ar viņu satikties vēlreiz. Nebija jau toreiz nemaz tik traki – jautrs un omulīgs vīrietis. Vairāk tāpat tur neviena brīva nebija, bet šis kā pie medus poda pielipa. Biju izsmējusies un izdancināta kā neviena.
– Bet tu taču žēlojies – pārāk mazs, pārāk apaļš, pārāk ruds un pārāk prasts! Kas tad nu mainījās?
– Laikam jau pie tā visa pieradu. Pati nesaprotu. Tu taču zini, ka man vienmēr patikuši tumsnēji atlēti. Nu kaut kā tie izmēri vairs nelikās tik nepieņemami. Vispār jau neko nopietnu nedomāju ar viņu uzsākt – vien kādu vakaru vēl pavadīt tikpat jautri, kā to – pirms diviem mēnešiem. Bet sanāca… Ak vai… Labi, klausies! Tu smiesies, līdz zemei locīdamās!
Kādu brīdi saruna drusku pieklusa līdz čukstiem, jo laikam jau stāstītāja attapa, ka ir intīmas lietas, par kurām svešām ausīm nebūtu jādzird…
Un tomēr – cauri smiekliem līdz manim izlauzās vispirms atsevišķas frāzes, un pēc īsa laiciņa balsis jau bija ieguvušas visai skaļas sarunas formu.
– No paša sākuma lielījās – es tevi TĀ samīlēšu, kā neviens… esmu studējis kāma-sūtru un japāņu mīlas mākslu… tu lūgsies, lai tā daru vēl… tas būs lidojums septītajās debesīs… Pēc visa tā man vienkārši gribējās uzzināt, ko tad TĀDU viņš prot, ko nemāk citi. Pēc savām neatlaidīgajām pūlēm viņš bija pelnījis manu pretimnākšanu. Ja tu zinātu, cik mīļš viņš palika, kad apsolīju – pēc nedēļas tiksimies! Dziedāja man telefonā dziesmiņas pirms iešanas gulēt, no rīta modināja ar daudzsološām īsziņām un pārpludināja ar tādiem mīlestības apliecinājumu plūdiem, ka nobijos – vai tik viņa sirsniņa izturēs mūsu tikšanos. Solījumu arī bija “ka biezs” – kā viņš mani sagaidīs, kurp vedīs, kas būs uz galda un kas – uz gultas… Un, protams – kā gultā. Visas sarunas nu vilka uz seksu. Par laimi, tās nebija naturālas. Man pat šķita – viņš izmantoja tekstus no grāmatām. Laikam jau no visa tā iedvesmojies, arī pats sāka sacerēt dzeju.
– Labi, stāsti ātrāk par to jūsu tikšanos! Tad viss tā arī bija, kā viņš tur lielījās?
– Zini, no malas uz to paskatoties, tas izskatītos pagalam komiski. Savās augstpapēžu kurpēs blakus viņam es izskatījos kā Dons Kihots līdzās Sančo Pansam… Pēc otrās glāzes restorānā gan es vairs to tik asi neizjutu, un mašīnā, sēžot viņam blakus, man jau tīri labi patika viņa plauksta uz mana ceļgala… Iepazinis manu romantiķes dvēseli, Rafiņš dzīvoklī jau bija lukturīšos iededzis sveces, izrotājis istabu ar lilijām un mazo galdiņu servējis ar vīnu, augļiem, šokolādes figūrām un vēl visādiem gardumiem. Klusināta mūzika, jauki aromāti, izgaismots liels akvārijs… Manāmi iereibusi, es visai drīz labprāt atlaidos mīkstajā dīvānā. Vēl kādu labu brīdi viņš mani apbūra ar savām galanta kavaliera manierēm, piedāvājot vēl vīnu ar ledu, aprikozes ar saldējumu, masējot manas plaukstas, pēdas un muguru. Tad (nesaprotu, kā) Rafiņš mani jau bija pacēlis uz rokām un mēģināja nest uz guļamistabu. Vienā mirklī sevi ieraudzīju spogulī un no tā brīža nespēju vairs beigt smieties – izskatījās tā, it kā zem mana metra astoņdesmit – kā zem sēnes cepures – redzams mazs sēnes kātiņš. Sāku smieties, un Rafiņš, sarkans piepūties, vairs nevarēja mani noturēt. Tad nu, guļot uz grīdas gandrīz vai šķērsām viņam pāri, lai glābtu situāciju, iedziedājos: “Es sava”i līgava”i, didam…”
Pārtraukusi draudzenes smieklus ar īsu: – Nesmejies! – man aizmugurē sēdošā turpināja savu stāstu: – Par laimi, kritiens pagadījās mīksts, kā nekā abi tādi apaļīgi, un nu mēs katrs uz savām kājām iegājām guļamistabā. Protams, arī tur Rafiņa romantiķa dvēsele bija redzama visās malās. Tā kā biju atzinusies, ka rozes neciešu, viņš vāzēs bija salicis lilijas, bet gultu piebārstījis ar puķuzirņiem. Jau tā apdullusi no vīna un tiem visiem labumiem, nu jutu, ka pat dūša apšķebinās. Noguldījis mani gultā kā mazu bērnu, viņš mani steidzīgi izģērba. Pie katras atvērtās podziņas pa bučai uzlika. Bet es gulēju slinka un miegaina, nepavisam kā gatava mīlas priekiem. Toties Rafiņš centās ne pa jokam. Brīnos, kur viņam savos piecdesmit un ar apaļu punci tāds spars iekšā! Kad sapratu, ka viņam mana līdzdalība nemaz nav nepieciešama, atslēdzos pilnīgi. Gulēju un kaifoju. Izbaudīju sajūtas. Bet Rafiņš tā kā sprauns rūķītis – te mani uz lūpām bučoja, te jau zemāk, te – pie kāju pirkstiem, te atkal ausī čukstēja, cik ļoti mani nogribējies… Vēl neko neiesācis, apjautājās – kādā pozā man gribētos mīlēties, bet es viņam atteicu, ka drīkst visās. Smiekli, kas man pirms tam kratīja kā gripa, nu bija izbeigušies. Nu tikai gulēju un brīnījos – kā no viņa tik maza man tiek tik daudz. Acīm ciet, nekas netraucēja baudīt enerģisko mīlnieku. Pēc viņa čubināšanās ap mani sāku jau pati uzvilkties un mosties no miega. Juzdams, ka esmu iekarsusi, viņš ķērās pie lietas: “Vai vēlies vīrietis augšā – sieviete apakšā?”, “Vai vēlies vīrietis apakšā – sieviete augšā?”, “Vai vēlies sēžot, …stāvot, …tupot?” Straujā tempā kādas stundas laikā viņš ar mani kā piepūšamu lelli izspēlēja lielāko daļu kāma-sūtras… Pa brīdim gan attapās pajautāt: “Tev ir labi?” Savas vieglprātības pēc viņa gultā nonākusi, daudz neprotestēju. Un nebija jau nemaz tik nepanesami – tas viss notika ļoti saudzīgi. Apmēram šī procesa vidusposmā iedomājos – varbūt man arī no tā kāda bauda tiks, jo visa nebūšana jau sastāvēja iekš nesaderīgiem lielumiem. Bet Rafiņš, ai, kā centās – no vienas puses, no otras… Ar pirkstu, ar diviem, ar mēli, bet līdz manam G-punktam tā arī neaizsniedza. Sapratu, – ja ko gribu sasniegt, tad nāksies vien pašai piepūlēties. Sapratis, ka ņemu palīgā savas rokas, lai drusku pateiktu viņam priekšā, lai aizvadītu tur, kur vajag, sākumā viņš sapriecājās, bet vēlāk jutu, – pieklusa… Turpat pie galamērķa būdama, pafantazēju pati un pabeidzu. Bet Rafiņš, maigi sabučojis mani, pavisam mierīgs apgūlās man blakus un momentā aizmiga. Es jau gan arī jutos kā saplacis balons. Un laimīga, ka šis seksa maratons veiksmīgi beidzies. Lai arī no rīta jutos pavisam draņķīgi, Rafiņš bija uzdevuma augstumos. Aromātiska duša, brokastis pie gultas, svaigi ziedi, mašīna pie durvīm… Un uz atvadām vēl satīna naktskrekls dāvanā – lai es, gulēt ejot, sajustu viņu…
– Pēc visa tā tu vēl domā tikties ar viņu? – draudzene jautāja.
Brīdi klusējusi, pirmā atbildēja: – Vēl neviens vīrietis mani nav tā aplidojis kā Rafiņš. Un tik ļoti centies manis dēļ. Arī citiem ir bijušas iespējas, bet – vai nu aiz slinkuma, vai izdomas trūkuma – vairāk par retām īsziņām, telefonsarunām un pāris rozēm līdz šim neesmu sagaidījusi. Pat šorīt, kad apzinājāmies – tās ir atvadas, viņš savu pielūgsmi izturēja līdz galam. Centās būt saprātīgs un runāja arī par nesaderību seksā, kas varbūt vēl nav nenovēršamākais. Un kaut kur jau viņam ir taisnība. Lai sievietei sniegtu orgasmu, lai liktu viņai lidot septītajās debesīs, nav svarīgi, vai TAS ir liels vai mazs. Svarīgi ir gribēt viņai to sniegt. Tikai es vēl nezinu, vai turpmāk gribu atrasties blakus vīrietim, kurš par mani divus sprīžus īsāks…
Aizdomājušās par Rafiņu vai drīzāk gan katra par sevi, abas runātajās pieklusa. Es savukārt domāju par to, cik daudz vīrietis ir gatavs dot no sevis sava fantāzijas tēla pielūgsmei un vai realitāte pēc tam viņam neliks to nožēlot? Kā Rafiņš apburtu un pielūgtu sievieti, ja algas dienās saņemtu vidējo algu? Cik ilgam laikam viņam pietiks šāda enerģijas lādiņa? Un kur ir tā robeža, kas šo stāstu liek uzņemt kā humoru, kā filozofiju, kā mācību vai kā pasaku.
