Nav jābūt īpaši apķērīgam, lai pamanītu, ka cilvēkam atšķirībā no citām dzīvām būtnēm ir tendence tiekties ne tikai pēc dienišķās desas un savu fizisko vajadzību apmierināšanas, bet arī pilnīgi nemateriālām kategorijām – harmoniskām attiecībām, līdzcietības, mīlestības, skaistā, piederības izjūtas. To un daudz cita netaustāmā var “pierakstīt” garīgajai dimensijai. Tā gan uzskatāmi liecina par savu eksistenci, gan mulsina un tirda saprast būtiskus eksistenciālus jautājumus – kas es esmu un kas visu darbina? “Vispārīgi runājot, mēs visi esam daļa no kādas sistēmas. Piederam pie cilvēces, attiecīgas valsts, valodas, zemeslodes jeb pasaules. Staigājam pa zemi un redzam debesis, kārtību, kas Visumā pastāv un kā dēļ iespējama zinātne. Reliģiska domāšana ir sapratne, ka eksistē veselums, kas ir lielāks par mani pašu. Tāpēc jautājums: kāda ir mana vieta un loma tajā un kas ir šīs lielākās likumsakarības, kas iespaido manu dzīvi?” teic ģimenes terapeits un teologs Sandis Ratnieks, skaidrojot jēdzienu, ko var attiecināt ne tikai uz baznīcā gājējiem, bet ikvienu no mums.
Atbalsts ārpus sevis
“Reliģiski meklējumi saistīti arī ar krīzēm cilvēka dzīvē. Katram ir kādas vērtības, uzstādījumi un resursi, bet pienāk brīdis, kad saproti, ka tie vairs nedarbojas. Krīze faktiski nozīmē tiesu, kad jānotiek izvērtējumam, un cilvēks sāk meklēt citus atbalsta punktus – arī ārpus sevis. Mūs spēj atbalstīt sabiedrība, sociālais tīkls, bet var arī meklēt tālāk. Piemēram, daudzi mūsdienās lasa astroloģiskās prognozes, kas pēc būtības ir reliģijas sastāvdaļa,” turpina Sandis, norādot, ka reliģija cilvēkā mudina atbildēt uz vairākiem būtiskiem jautājumiem: kāda ir garīgā pasaule? Vai pastāv Dievs? Viens vai daudzi? Kas notiek pēc nāves? Nomirstam un mūsu vairs nav vai piedzimstam no jauna, apzinoties, ka esam te īsu laiciņu?
“Kristietībā ir jautājums arī par cilvēku, kas, lai gan daudziem tas nepatīk, tiek uzskatīts par grēcīgu. Cilvēkā mīt labais un arī ļaunais, kas savā ziņā ir mistērija. Pārsteigums, ko noteiktos apstākļos mēs būtu gatavi izdarīt! Uz āru izlīdis, tas var cilvēku pamatīgi nobaidīt. Faktiski mūs notur un māca audzināšana, jo zemapziņa ik pa brīdim raida pretējus impulsus, bet mums ir “potēts” un mēs “potējam” tālāk – ja vēlies dzīvot šajā sabiedrībā, attiecīgi jārīkojas, citādi nokļūsi cietumā!” tēlo S.Ratnieks.
Idejas kā lielveikalā
Viena no definīcijām skaidro, ka “religos” nozīmē saistīt, savienot, pauž apvienošanās ideju, lai kopīgi uzturētu un atbalstītu svētnīcu. “Ir reliģiskās sistēmas ar to klasiskām formām, kas attīstījušās noteiktos platuma grādos. Tām piemīt zināms uzskatu kopums un sava reliģiskā prakse. Tomēr mūsdienās vairāk cirkulē dažādas reliģiskās idejas, kas tādas arī paliek cilvēku galvās – ne katra rod praktisku izpausmi. Kā lielveikalā, kurā ņemu, kas patīk, un parasti tās ir lietas, kas no manis neko neprasa. Taču reliģija ir priekšstats par augstāku gribu un likumību, kas jāsaprot, jāpieņem un jāpakļaujas, un problēmas sākas, kad cilvēkam jāsāk dot no sevis. Piemēram, Jēzus saka, ja kāds grib viņam sekot, lai aizliedz pats sevi, kas faktiski nozīmē atdot visu. Šie vārdi daudziem ir ļoti biedējoši, jo viņi domā, ka noticot sevi pazaudēs,” stāsta teologs.
Šķietami ātru labumu var saņemt no maģijas, kas mūsdienās kļūst aizvien populārāka. “Tā ir ļoti manipulatīva reliģijas forma, kas panāk kādas lietas, iespaidojot garīgus spēkus. Cilvēkiem gan tas patīk, jo neko no viņiem neprasa, un no tā var uztaisīt pat izklaidi. Tomēr maģijas izmantošana ir rotaļāšanās ar uguni!”
Plaisa apziņā
Ideju nesaderība ar šīs reliģijas praktisku izpausmi rada savdabīgu plaisu cilvēka apziņā, turpina S.Ratnieks. “Daudzu galvās mīt doma par reinkarnāciju, bet vai tādēļ viņi kļūst arī par veģetāriešiem? Tāpat lielākā daļa domā, ka Dievs ir, bet dzīvo, it kā viņa nebūtu. Uzskati ietekmē noteiktas dzīves jomas, bet vienā brīdī var notikt lūzums, kad šīs idejas sāk ietekmēt visu dzīvesveidu. Tad neatliek variantu, kā kļūt par šīs ticības praktizētāju. Mums ir daudz skaistu ideālu, kuriem ticam, bet tie neīstenojas dzīvē, līdz kaut kas saslēdzas un cilvēkā notiek kvalitatīvas pārmaiņas. Tas ir process,” raksturo Sandis, iedrošinādams atrast sevi garīgās pasaules kartē, kas var palīdzēt apzināti virzīt savas dzīves kursu.
Kā mājās
Diāna (35), kultūras darbiniece: – Salīdzinājumā ar citiem vienaudžiem, kuriem tajā laikā prātā bija tikai “disenes” un dauzīšanās apkārt, garīgā pasaule mani sāka interesēt salīdzinoši agri – 13, 14 gados. Tas gan sakrita ar “perestroiku”, nacionālo un reliģisko atmodu, kas atvēra durvis ne vien baznīcām, bet arī informācijai, kas savukārt radīja pamatīgu putru. Pēkšņi parādījās cilvēki, kas stāstīja par citplanētiešiem, zēla astroloģija un horoskopi, ielās ieskanējās “Hare Krišna” un idejas par reinkarnāciju. Sludinātāji nepierasti skaļi, atraktīvi un nedzirdēti sludināja Kristu, viņiem blakus jehovieši un mormoņi. Gribēju ātri tikt skaidrībā.
Interesanti, ka šis klikšķis, apziņa, kas ir kas, man atnāca pēkšķi vienā mirklī, atrodoties saulainā istabā. Manu būtību vienkārši pārņēma skaidra, nešaubīga sapratne, ka Dievs ir un Viņš ir kaut kas ļoti liels un labs, kas pretēji “zaļajiem cilvēciņiem” neizraisa nekādas bailes. Turpmākais bija uzzināšana par to pēc iespējas vairāk.
Mājās par Dievu līdz tam neviens nerunāja. Vecāki bija uzauguši īsti ateistiskā garā un baznīcu uzskatīja par vecu sievu padarīšanu, tāpēc viņiem par savu jaunatklājumu nevarēju neko prasīt. Arī vecvecāki nebija nekādi dižie ticīgie, bet biju manījusi, ka vienā plauktā viņi glabāja kādu vecu, noputējuši grāmatu – opapa kristību Bībeli vecajā drukā. Man ar to pietika – vēru vaļā, mācījos druku un lasīju, katru vārdu tverdama kā tādu brīnumu.
Protams, tālāk tas attīstījās draudzes meklēšanā, kur satikt līdzīgi domājušos, augt un mācīties. Neteikšu, ka ar to man klājās viegli, jo, kur cilvēki, tur arī ļoti daudz cilvēciskā, bet galu galā savu vietiņu esmu atradusi, kur jūtos labi un piepildīti.
Kopš brīža, kad atradu Dievu, nu jau pagājis vairāk nekā 20 gadu, un nemaz nevaru iedomāties, kā būtu dzīvot bez šīs atklāsmes. Tā nav tikai uzskatu sistēma, reliģija, bet dzīvas attiecības, mijiedarbība, sevis izzināšana, miers un apziņa, ka aiz manis stāv kaut kas liels un varens. Tā izjūta ir kā atgriešanās mājās, ka man vairs nav jāskraida apkārt un jāmeklē kas cits. Gluži kā sacījis Kristus – kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam neslāps nemūžam!
Atziņas:
Fiziskā un garīgā pasaule ir viens un tas pats. Ik puteklī ir dievišķa dzirksts, bet tas mums netraucē ar slapju lupatu noslaucīt putekļus. Taču dievišķais nekur nepazūd, tas pārvēršas tīrā virsmā. (P.Koelju)
Tie, kas netic Dievam, tic, ka Dieva nav; tie, kas netic veiksmei, tic neveiksmei. Dzīves paradokss. (Anonīms autors)
