Pēc otrās adventes svētdienas es gribu aizdomāties par tekstu no Lūkas evaņģēlija 3:4-5; 9.
Pēc otrās adventes svētdienas es gribu aizdomāties par tekstu no Lūkas evaņģēlija 3:4-5; 9.
“Saucēja balss tuksnesī: sataisait Tā Kunga ceļu, darait līdzenas Viņa tekas! Katrai ielejai jātop pildītai un katram kalnam un pakalnam nolīdzinātam, kas līks, tam jātop taisnam, un, kas celmains, – par staigājamu ceļu. Jau cirvis pielikts kokiem pie saknes: katru koku, kas nenesīs labus augļus, nocirtīs un iemetīs ugunī.”
Dievam žēl sveces, bet ne prezidentei
“Kā būs man Tevi saņemt, ak Kungs, pilns godības?” Šie ir vārdi no dziesmu grāmatas. Taču šis jautājums man atsauc atmiņā stāstu par kādas draudzes padomes locekli – cilvēku, kurš bija nomocījis visu draudzes padomi un mācītāju ar nemitīgajiem aizrādījumiem par izšķērdību. Izšķērdību kur? Izšķērdību svecēs, kas katru reizi deg uz altāra, izšķērdību ziedos, kas katru reizi jāpērk altāra rotāšanai, izšķērdību apgaismojumā, kā dēļ vajadzētu atcelt vakara dievkalpojumus, un tā tālāk, un tā joprojām.
Kādu reizi ar šo cilvēku notika dramatiskas pārmaiņas – gatavojoties nākamās nedēļas dievkalpojumam, viņš skraidīja pa baznīcu, visus izrīkodams – uz altāra liksim daudz ziedu! Pie durvīm – ziedus! Solu rindu galos liksim ziedus! Uz altāra lai deg vislielākās sveces! Visas baznīcas lustras lai deg! “Klau, vai tad tā nebūs lieka izšķērdība?” pie viņa piegājis, pajautāja draudzes mācītājs.
“Nu, bet kā jūs nesaprotat,” uz sašutuma robežas atbildēja minētais cilvēks, “pie mums taču ieradīsies…, pie mums taču nāks…, vai jūs saprotat, ka pie mums ieradīsies Vaira Vīķe – Freiberga!”
Īstais laiks iedziļināties, kāds esi
“Kā būs man Tevi saņemt, ak, Kungs, pilns godības?” Ļoti daudz no mūsu attieksmes pret dievkalpojumu var pateikt, kas mums ir Kristus – Kungs, pilns godības, vai koka figūriņa, altāra piederums, kuru var nobīdīt vienā vai otrā stūrī. Jā, arī Jesaja un Jānis Kristītājs spriež par mūsu Dieva bijāšanu, vērojot, kā mēs gatavojamies tikties ar Kungu Kristu. Tikai šoreiz viņi nerunā par svecēm un ziediem, ne arī par zemes reljefa maiņu, bet par mūsu raksturiem.
“Katrai ielejai jātop pildītai,” saka Jānis Kristītājs. Tumšā ieleja, bēdu ieleja, bedre – uzreiz rodas asociācijas ar cilvēku, kas sēž ielejā lielās bēdās un depresijā. Ir cilvēki, kas nomoka sevi pašpārmetumos, kompleksos, kas burtiski šausta sevi par katru mazāko nepilnību. Ir cilvēki, kurus centies iepriecināt, viņiem kaut ko uzdāvinot, bet viņi saka – ko tad tu nu tā tērējies, kam tad es esmu vajadzīgs, es jau tāpat drīz miršu un atbrīvošu jūs visus no savas klātbūtnes! Ir cilvēki, kam žēlošanās palikusi par dzīvesveidu – par visu žēloties un sūkstīties. Reiz biju draudzē, kur katru gadu pirms Ziemsvētkiem vajadzēja mājās apciemot kādu vecāku pāri. Kad apsēdāmies pie tējas galda ar veselu lērumu dažādāko maizīšu, sarunas vienmēr sākās šādi: jā, tagad jau grūti laiki, maizīti jau vairs neredz, viss paliek dārgāks! Tad sekoja veselība, bērni, kaimiņi, valdība, nauda, vārdu sakot, jāmirst nost. Man bija neiespējami kaut ko pastāstīt viņiem par Kristus nākšanu. Viņi nevēlējās līst ārā no savas ielejas. Cilvēks, kas sūkstās, arvien ir ar muguru pret Dievu un dod izmisumam ārkārtas pilnvaras savā dzīvē. “Katrai ielejai jātop pildītai,” saka Jānis Kristītājs. “Uzdrošināšanās noticēt Dieva spējām varētu šo bedri aizbērt, bet… katram kalnam un pakalnam nolīdzinātam,” saka Jānis Kristītājs. Lepnuma un lepnības kalni un pakalni – otra galējība. Mēs varam iedomāties cilvēku stāvam savas milzīgās pašvērtības apziņas kalnā ar lepni sakrustotām rokām un ērgļa skatienu vērojam pasauli ap sevi. No sava kalna augšienes šī būtne noraugās arī uz Kunga nākšanu. Vai jums ir iznācis sarunāties ar kādu cilvēku un sarunas gaitā sākt aptvert, ka tu esi tikai maza niecība viņa acīs? Tu nepareizi spried, tu nepareizi domā, tu nepareizi runā, un ko tu vispār saproti no tām lietām… Nereti arī baznīcās var sastapt tādus vienpatņus, kam vienīgā autoritāte ir tikai viņš pats. Salamans saka: “Kas norobežojas no citiem un turas pats par sevi, tas meklē savu iegribu un pretojas visam, kas labs.” (Sam 18:1) Citur ir teikts: “… tādēļ raksti saka: Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību.” (Jēk 4:6)
Grūti runāt, kas visu laiku lokās
“Kas līks, tam jātop taisnam,” saka Jānis Kristītājs. Cik grūti ir runāt ar cilvēku, kas visu laiku lokās! Cik grūti ir strādāt kopā ar cilvēku, kas nemitīgi lokās! Cik grūti ir dzīvot kopā ar cilvēku, kas nemitīgi lokās! Viens tāds, kas lokās, ir čūska. Nereti arī mūsu raksturi pārņem šo čūskas lokanumu. Uz katru argumentu mums ir savs “bet…”! Īpaši cik grūti ir cilvēkam pasludināt Dieva gribu viņa dzīvei, ja tūlīt izšaujas šis rādītāja pirksts gaisā un atskan liktenīgais “bet…”! Jā, arī Kungs Kristus nav nācis, lai skraidītu cilvēkam viņa dzīvē pakaļ, visu laiku iestarpinot: bet paklausies, bet paklausies, bet paklausies!
“Un, kas celmains, – par staigājamu ceļu,” saka Jānis Kristītājs. Atceros, kā bērnībā, pa meža ceļu ejot uz jūrmalu, mans draugs uzplēsa kāju līdz asinīm uz kādas celma saknes, kas bija izlīdusi uz ceļa. Ir grūti iet pa celmainu ceļu, visu laiku jāsaspringst tam, kas notiek zem kājām, un nav iespējams atbrīvoties nekam citam. Tikpat neiespējami ir celmaini raksturi. Gan atsevišķa cilvēka dzīvē, gan sabiedrībā kopumā it kā jau nav problēmu. Mēs visi it kā esam cienījami pilsoņi gan sadzīvē, gan valdībā, gan baznīcā, bet laiku palaikam krītam pār kārtējām situācijām savā dzīvē vai skandāliem sabiedrībā. Daudz spēka un līdzekļu tiek tērēts, cīnoties ar sekām, nevis ar cēloņiem. Ārsts “atspēries” var skaidrot, piemēram, jaunai māmiņai par smēķēšanas un alkohola kaitīgumu laikā, kad gaidi bērniņu, bet… patīk tā lieta! Es pieņemu, ka būsim dzirdējuši to krievu teicienu, ka “kupraini pat zārks neizlabos”.
Šobrīd Dievs ar tevi runā
Garīgā ziņā Dievs nevar ienākt cilvēka dzīvē un to dziedināt, ja cilvēks ir pārpilns ar gribētiem ieradumiem, kas baro grēka metastāzes, ja cilvēks nevēlas savā dzīvē mainīt lietu kārtību. Jā, laiku palaikam nogāžam savos raksturos dažas ēnainas egles (uz kristībām, Ziemsvētkiem vai laulību jubileju), bet saknes atstājam. Par šo tēmu interesanti runā Jēkabs, Jēzus brālis: “Neviens, kas tiek kārdināts, lai nesaka: Dievs mani kārdina, – jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams un pats Viņš nevienu nekārdina. Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama.” (Jēk 1:13-14)
“Jau cirvis pielikts kokiem pie saknes: katru koku, kas nenesīs labus augļus, nocirtīs un iemetīs ugunī,” noslēdz Jānis Kristītājs. Vai esam domājuši par šādu iespēju savas dzīves noslēgumā? Redzi, koks jau nevar nest labus augļus, ja nemainās viņa būtība, tāpat arī cilvēks. Šis konflikts starp cilvēka egocentrismu un Dievu ir jārisina par labu Dievam. Dievs ir tas, kas dod labu būtību cilvēkam, un Dievs vienmēr darbojas virzienā no sirds satura uz rokām. Interesanti ir arī tas, ka Dievs, nevis cilvēks, nosaka, kas ir labs auglis un kas samaitāts, kas mūsu dzīvēs ir patiesi vērtīgs un kas parazītisks. Ko izvēlēties starp Dievu un cirvi? Variantu it kā nav pārāk daudz. Dievs tos nedod. Iet pretim Dievam vai cirvim – kas ir vērtīgāk? Zinu, te cilvēkiem domas dalās.
Kā ir rakstīts pravieša Jesajas grāmatā: “Saucēja balss tuksnesī: sataisait Tā Kunga ceļu, darait līdzenas Viņa tekas! Šobrīd Dievs ar tevi runā!”
