Labestīgs mājdzīvnieks: ir labestīgu cilvēku audzēknis. Cik dažādi ir cilvēki, tikpat dažādi ir mājdzīvnieki. Katram savs raksturs, audzināšana, uzvedības kultūra.
Labestīgs mājdzīvnieks: ir labestīgu cilvēku audzēknis
Cik dažādi ir cilvēki, tikpat dažādi ir mājdzīvnieki. Katram savs raksturs, audzināšana, uzvedības kultūra. Dažāda ir arī attieksme cilvēku un “mazāko brāļu” starpā.
Taču šobrīd, kad piedzīvoti vairāki nepatīkami gadījumi – suņi smagi sakoduši cilvēkus, sabiedrībā ir saasināta viedokļu apmaiņa. Taisnība, ka saimnieki pārsvarā nepilda suņu turēšanas noteikumus (kas apstiprināti Ministru kabinetā) un ļauj saviem četrkājainajiem draugiem skriet savā vaļā bez uzpurņa. Vai sunim vajag uzpurni? Ne vienmēr un ne katram.
“Cilvēki ir vainīgi, ja iekož suns. Saimniekam ir jāapzinās atbildība, ja viņa suns ir agresīvs. Cita lieta, ja cilvēkam iekož ķēdē piesiets suns. Kā tas nesen bija ar rotveileru Gulbenē. Pie tāda vispār nedrīkst iet klāt. Bet, ja suns skrien pa ielu un ne no šā ne no tā iekož cilvēkam vai citam dzīvniekam, tad tas nav normāli. Tajā pašā laikā nereti ir tā, ka suns skrien blakus saimniekam bez pavadas un bez uzpurņa, bet nevienu neaiztiek. Tas tāpēc, ka suns ir dresēts, labdabīgi audzināts,” saka Gulbenes veterinārārste Elita Lesiņa.
Viņa zina stāstīt gadījumu, kad Gulbenē suņu ķērāji šāva uz sugas suni, kas stāvēja pie savas privātās mājas. Suns bija ar kakla siksnu un žetonu. Šāviens trāpīja pa žetonu, tāpēc suns laimīgi izbēga, bet cik tur trūka, lai sekas būtu letālas.
“Ja suns ir dusmīgs, tad saimniekam ir tas jāapzinās un pastaigā dzīvnieks jālaiž tikai uzpurnī. Ir Gulbenē arī tādi gadījumi, kad parkā suņi saķildojas un sakožas. Un tad ir problēmas, brūces. Kaut arī pārsvarā suņi pilsētā ir vakcinēti. Taču vienalga ir lieki kreņķi un izdevumi. Zinu vienu suni Gulbenē, kas regulāri skrien savā vaļā un uzbrūk citiem suņiem. Saimnieks par to neliekas ne zinis,” stāsta E.Lesiņa.
Parasti šādos gadījumos sakostā suņa saimnieks var vērsties ar cilvilprasību tiesā, var pašvaldību informēt par šo gadījumu, lai soda neaudzinātā dzīvnieka īpašnieku. Taču ne vienmēr tā notiek. E.Lesiņa uzsver, ka Gulbenē nav daudz tā saucamo sugas sargsuņu vai cīņas suņu. Vairāk ir gluži vienkārši neaudzinātu dzīvnieku.
“Bulterjeru Gulbenē zinu tikai vienu. Tas dzīvo kopā ar saimniekiem privātajā teritorijā. Suns nevienu netraucē. Zinu divus stafordšīras terjerus Gulbenē. Šīs sugas suns Rīgā smagi sejā sakoda bērnu. Galvaspilsētā šīs sugas dzīvnieku ir daudz. Gulbenē divi sugas brāļi ir labestīgi dzīvnieki. To varu teikt, jo pazīstu šos suņus, viņi ir mani pacienti,” stāsta E.Lesiņa.
Viņa uzsver, ka ļoti daudz kas ir atkarīgs no tā, kā suns tiek apmācīts. Ja sunim māca aizstāvēt saimnieku, kad tam uzbrūk, tad tas ir normāli. Taču nedrīkst mācīt sunim vienkārši tāpat uzbrukt cilvēkam. “Lai vai kā, saimniekam jāzina, ka suns ir īpašas sugas un tātad ir arī īpaša atbildība,” saka veterinārārste.
Gulbenē ir arī pietiekami daudz krancīšu, kas skrien nepieskatīti un nevienam nekož. “Dzīvnieks ir ticis no ķēdes vai mājas laukā. Viņš ir pārņemts ar brīvības sajūtu, skrien un nevienu neaiztiek,” komentē E.Lesiņa. Tomēr viņa atzīst – cilvēkiem jāzina, ka nevienam svešam sunim uzticēties nedrīkst. Nedrīkst glāstīt. Tas jāmāca arī bērniem. Nekad nevar zināt, kā dzīvnieks reaģē un to, ka viņam tuvojas svešs cilvēks. Jāmācās arī pašiem un jāapmāca bērni, kā rīkoties, ja pēkšņi klāt skrien rejošs suns. “Cilvēkam tad ir jāapstājas un nav jāvicina rokas vai kājas, nav arī jākliedz un jānervozē,” saka E.Lesiņa.
“Pagājušovasar Gulbenē bija gadījums, kad pa parku gāja sieviete ar kokerspanielu. Pretī nāca bērns, kas pēkšņi pieliecās un glāstīja suni. Tas iekoda bērnam,” stāsta E.Lesiņa. Viņa arī uzsver, ka te ir suņa saimnieces vaina. Jārēķinās, ka sabiedriskās vietās vajadzētu tomēr pastaigāties ar suni uzpurnī. “Tas vajadzīgs kaut vai tāpēc, lai neizraisītu apkārtējos negatīvas emocijas. Cilvēki ir dažādi. Vienam patīk suns, otram nevēlams ir pat dzīvnieka pieskāriens. Ar to visu ir jārēķinās,” saka veterinārārste.
