Kad Andris mācījās vidusskolā, draugi teica, ka labāku cilvēku neesot satikuši.
Kad Andris mācījās vidusskolā, draugi teica, ka labāku cilvēku neesot satikuši. Draudzīgs, mēdza plēst jokus. Reizēm gan izteicienos bija rupjš, bet klasesbiedri bija pārliecināti, ka tas no mājām (Andra tētis mēdza dzert) vai no diskotēkām, kas Andrim nenoliedzami patika. Mācības liekas problēmas neradīja, un Andris bija pārliecināts, ka dzīve pēc vidusskolas beigšanas ies tikai uz augšu. Bet negāja…
Studijas Andris neuzsāka. Satika meiteni un dzīvoja abi pie Andra mammas un tēva lauku mājā. Pārāk bieži ciemos nāca Andra tēva draugi. Pārāk bieži Andris ar viņiem mēdza sarunāties un arī degvīns (reizēm gan arī kaut kas lētāks, kas tika atnests no dzērājiem vien zināmas vietas) Andrim aizvien vairāk sāka iegaršoties. Kad to pārmeta draudzene, viņš mēdza atcirst, ka viņa dzīvei nav jēgas, ka viņš nevar izturēt tādu dzīvi, kāda tā pret viņu ir pavērsusies. No iesāktās dzeršanas neatturēja arī ziņa, ka viņam būs bērns. Reizēm gan uznāca dzīves posmi, kad Andris solīja laboties, sāka strādāt. Kad kārtējās dzeršanas pēc pazaudēja darbu, raudādams lūdza piedošanu tuvākajiem cilvēkiem un cītīgi strādāja lauku sētā. Tomēr atkal līdz reizei. Dzērumā kļuva agresīvs. Dažādos lamuvārdos sauca draudzeni un gaidāmo bērnu.
Andrim tagad ir tikai 24 gadi. Katru dienu viņš dodas uz tēva ierādīto vietu, kur uz parāda ņem nākamo devu. Naudas, protams, nepietiek. Bērna pabalstu naudu pirmos četrus mēnešus, kad draudzene vēl dzīvoja pie viņa, nodzēra. Arī ar to nepietika. No mājas aiznesa alumīnija katlus un vannas. Lai arī mamma stājās durvīs un neļāva dēlam doties nelaimē, Andris tikai pastūma viņu malā. Arī tad, kad Andris nebija saņēmis vajadzīgo dienas devu un mocījās, mamma aiz žēluma skrēja uz pagasta veikalu vismaz pēc alus pudeles.
Nu draudzene pie viņa vairs nedzīvo. Bērnu viņš nav redzējis kopš četru mēnešu vecuma (puisītim tagad ir gandrīz četri gadi). Satiekot draugus, Andris mēdz pāriet ielas otrā pusē. Lai viņu neviens neatpazīst. Skaistā puiša vietā pretī veras uzblīdis vecis. Satraukts un bezgala nelaimīgs. Un, ja arī kāds paziņa viņu uzrunā, Andris uzreiz piebilst: “Es esmu labojies.”
“Kāpēc viņš taisnojas?” paziņas nodomā un saprot, ka alkohols vēl nav noslīcinājis viņa sirdsapziņu. Jo tā vien šķiet, ka asaras, kas reizēm birst pār Andra vaigiem, ir patiesas. Viņam pašam paliek žēl savas dzīves, kad viņš ierauga jaunas ģimenes, mazus bērnus un bijušos klasesbiedrus, kam ir darbs.
Laboties? Tam vienkārši pietrūkst spēka un vēlēšanās.
