27.septembris Lestenē. Piecas minūtes pirms pulksten 12.00 ieskanas baznīcas zvans. Zvanu skaņas pieklusina ļaužu balsis.
27.septembris Lestenē. Piecas minūtes pirms pulksten 12.00 ieskanas baznīcas zvans. Zvanu skaņas pieklusina ļaužu balsis. Tuvojas svinīgais brīdis, kas šos ļaužu tūkstošus savedis kopā šeit, man gribētos teikt, no visas pasaules, jo šeit notiek 2. pasaules karā kritušo leģiona karavīru Brāļu kapu atklāšana un iesvētīšana.
Nacionālo karavīru biedrības kopkoris un vīru koris “Tēvzeme” dziedāja “Es karā(i) aiziedams”. Sekoja uzruna un Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāja Jāņa Vaska, Jelgavas Romas katoļu bīskapa Antona Justa, Rīgas baptistu draudzes mācītāja Edgara Godiņa iesvētīšanas runa. Daugavas Vanagu priekšnieks Juris Augusts savā runā lūdza Latvijas valdību sākt sarunas ar Krieviju, lai tiktu apzināti latviešu karavīru, kuri krituši Volhovas purvos, kapi. Es atceros, ka tas bija 1943.gada pavasarī, tur krita arī divi mani klasesbiedri.
Otrajā Pasaules karā latviešu leģionāri bija tie, kas pasargāja no drošas nāves un Sibīrijas nāves nometnēm tūkstošiem tautiešus, kuriem izdevās izglābties, dodoties trimdā. Brīvība ir tāda tautas vērtība, kas katrai paaudzei jāsargā! No Anglijas iebraucis latvietis Ādolfs Sīlis teica: “Es zemu noliecu galvu šo varoņu priekšā, kas deva iespēju maniem vecākiem izbēgt uz rietumiem.” Šinī apkārtnē patiesi notikušas smagas kaujas. Sekoja vainagu nolikšana. No Austrālijas latviešu apvienības – pārstāve Benita Jansone, Kanādas “Daugavas vanagi” – Anna Priede, Igaunijas, Lietuvas, Anglijas, Vācijas delegācijas un Latvijas valdības un inteliģences pārstāvjiem. Vainagi un ziedi. Ziedi pie katras plāksnītes un kapu kopiņas.
Arī mūsu, gulbeniešu grupiņa, kas bijām ieradušies uz šo pasākumu, vēl šodien dzīvojam šo emociju varā. Izjūtas un gaisotni, kas tur valdīja, nevar ne izstāstīt, ne aprakstīt, tas ir jāizjūt katram pašam. Šeit pārapbedīti vairāk nekā 1000 kritušie. Pārapbedīšana vēl turpināsies. Priecēja, ka mūsu grupā bija 97.gaidu pulciņa vadītāja skolotāja Inta Vilka, gaidiņas un guntiņas, bet dažām vecmāmiņām un vectēviem līdzi bija mazbērni pusaudžu gados. Mūsu jaunatnei jāzina tautas vēsture, jo stipra ir tikai tā tauta, kas saglabā un apzinās savas saknes. Esam gandarīti par to, ka daži līdzbraucēji šajos tūkstošos atrada arī savējos. Paldies visiem, kas piedalījās braucienā!
