Latviskajā dzīvesziņā ir daudz domu un atziņu, ko varam paņemt savai ikdienai un svētkiem. Turklāt tautasdziesmas nebūt nav jādzied pastalās un tautastērpā. To lieliski apliecina koncerts „No četriem novadiem austs”, kas kopš mūsu valsts dzimšanas dienas pērnajā rudenī jau paguvis sildīt sirdis daudziem klausītājiem visos novados. Koncertā tautasdziesmu aranžējumi mūsdienīgā skanējumā piešķir tām jaunu elpu, bet katram novadam izraudzītās melodijas liek domāt, kas tiem ir raksturīgs. Vai Latgale ir galvenokārt zilo ezeru zeme? Vai Zemgali zinām tikai kā galveno maizes klēti? Tomēr svarīgākais – ne Amerika, ne arī kāda cita valsts nav salīdzināma ar Latviju, kas mums ir visskaistākā, vislabākā tik un tā. Tāpēc iepriecina, ka to atzīst gan no ārzemēm pārbraukušie, gan daudzi, kas tepat ik dienu pauž savu mīlestību Latvijai darbos, nevis tikai vārdos. Saglabāt un stiprināt latvisko ir īpaši svarīgi tagad, kad arvien akuālāka kļūst globālā migrācija. To, ka dziesma apliecina katras tautas īpašo identitāti, saprot arī citās Eiropas valstīs. Tāpēc gan Latvijā, gan citviet turpinās balsojums, kurā tiek izvēlētas sešas dziesmas pirmajai Eiropas dziesmu grāmatai. Droši vien starp tām būs M.Brauna „Saule. Pērkons.Daugava” un „Pūt, vējiņi!”, kas tāpat kā „Pie Dieviņa gari galdi” un „Aijā, žūžū, lāča bērni” ietver vārdos neizsakāmu latvisko kodolu. To melodijas nav tukšas riekstu čaumalas, bet glabā to, kas mums ir svēts un dārgs.
