Mēs visi priecājamies par savvaļā sastaptiem meža dzīvniekiem. Pat par lāci, kuru ieraugot notrīc bikses, jo zinām, ka teorētiski mukt vajadzētu viņam, nevis mums. Par lapsu, zaķīti vai jenotsuni vispār nerunājot. Tomēr ir bijuši gadījumi, kad tas pats jenotsuns man pārkož zābaku, bebrs iecērt zobus kājā, vanags – rokā un mednis uzbrūk tā, it kā es būtu viņa karstākais ienaidnieks. Te gan jāteic, ka ne visiem no viņiem es tuvojos ar tiem labākajiem nodomiem, tomēr jāatzīst, ka meža dzīvnieki ir spontāni un neaprēķināmi.
Sevišķi gribu izcelt skaisto, graciozo un miermīlīgo stirnu, kura var kļūt gan par mīlīgu mājdzīvnieku, kurš ēd no rokas, gan autovadītāja vai mazdārziņa īpašnieka ļaunāko murgu. Visticamāk, ka rokā nevienam tā nekodīs, bet skādi nodarīs ne mazo. Ne viens vien šoferītis ir pieredzējis gadījumus, kad šis dzīvnieks pēkšņi parādās automašīnas starmešu gaismā un sprukt vairs nav kur. Labākajā gadījumā iznākums ir pamatīgs izbīlis, bet sliktākajā – avārija ar dzīvniekam letālām sekām, bet autovadītājam ar kārtīgiem tēriņiem. To apliecina statistika – gada laikā uz autoceļiem iet bojā vairāki simti stirnu. Te gan jāpiebilst, ka Latvijā to skaits ir aptuveni 100 tūkstoši un neviena no viņām nav apguvusi ceļu satiksmes noteikumus. Tomēr tā vēl ir puse no šā dzīvnieka nodarījumiem cilvēkam, kas sevi uzskata par barības ķēdes virsotni.
Izrādās, ka jāēd ir arī stirnām, un, ja zinātnieki nemelo, tad dienā stirnai nepieciešami aptuveni divi trīs kilogrami barības. Stirnas ēdienkartē ir vairāk nekā 250 augu sugas, tāpēc nav jābrīnās, ka tā apciemo arī dārzus, un pusotru metru augsta sēta tai nav nekāds šķērslis. Tomēr reizēm var pabrīnīties par stirnas ēdienkartes izvēli. Es vēl saprastu vasaras sākumā burkānus, kāpostus un bietes, bet, izrādās, arī tūjas, mūžzaļos rododendrus un kapu tās viņu kuņģis spēj pārstrādāt un varbūt pat garšo. Nu saka jau, ka bada laikā velns pat mušas ēdot, labi, ka nezinām, uz ko bada laikos ir spējīgs šis dzīvnieks.
Es saprotu, ka ir dziļa ziema un to, kas ir zem sniega, izkasīt ir grūti, tomēr pēc visa iepriekš teiktā stirnu kā draugu un apjūsmas objektu vairs neuztveru: trīs mašīnu remonti, gads bez kāpostiem, apskādētas bumbieres un plūmes, tā vietā pie namdurvīm atstājot čupiņu ar kaut ko tumšām rozīnēm līdzīgu… Nu nav nekādas pieklājības šim dzīvniekam, nu tik vien ir kā lielas un skaistas acis.
