Sabīne Rutka ir dzimusi Smiltenē, bet visu bērnību pavadījusi Gulbenē. Mācījusies K.Valdemāra pamatskolā, pēc 9.klases turpināja mācības Gulbenes vidusskolā. Absolvējot vidusskolu, nolēmusi, ka būs skolotāja.
– Kāpēc tieši skolotāja?
– Šī profesija saistīja jau kopš bērnības. Cik mamma stāstījusi, visi mani mājdzīvnieki bija salikti rindā un viņiem es liku lasīt grāmatas. 12.klasē domāju, ko gribētu skolā pasniegt kā skolotāja, un izvēle krita uz latviešu un angļu valodu. Iestājos Latvijas Universitātē, tiku uz abām valodām, bet uzreiz nolēmu, ka būšu angļu valodas skolotāja. Man svešvalodas pašas līp klāt. Studiju laikā bija izvēle – mācīties krievu, vācu vai franču valodu. Krievu valodu es pratu, par vācu valodu baidījos, ka tā man juks ar angļu valodu, tāpēc izlēmu mācīties franču valodu. Pirmais gads bijis grūts, bet man bija jauks kursabiedrs, kurš bija absolvējis Rīgas franču liceju. Ar viņa palīdzību arvien vairāk sāku orientēties šajā valodā. Tad jau parādījās franču draugi, valodas lietošana kļuva dzīva. Kad tuvojās universitātes absolvēšana, domāju – palikt Rīgā vai nākt atpakaļ uz Gulbeni. Mans draugs Pēteris, kurš tagad ir mans vīrs, vēlējās, lai atgriežos Gulbenē. Es teicu, ja atradīšu te darbu skolotājas profesijā, tad atgriezīšos. Aizsūtīju CV uz Gulbenes novada valsts ģimnāziju. Direktore Lidija Ķeķere pieņēma mani darbā. Es pat nedaudz apbrīnoju direktores drosmi, ka viņa uzdrošinājās mani, tikko universitāti pabeigšu studenti, uzņemt skolā kā skolotāju. Sāku strādāt par franču valodas skolotāju. Angļu valodu sākumā nemācīju, bet, kad atgriezos no bērna kopšanas atvaļinājuma pirms diviem gadiem, sāku mācīt arī angļu valodu.
– Kāds bija darba sākums kā skolotājai?
– Šis ir ceturtais gads skolā. Pirmais gads bija visgrūtākais. Man sanāca mācīt tos skolēnus, kuri mani atcerējās kā savu skolasbiedreni. Bija jānostāda sevi tā, lai viņi manī ieklausās kā skolotājā. Pēc tam divus gadus biju brīnišķīgā atvaļinājumā, jo sagaidīju nākam pasaulē meitiņu. Kad atgriezos darbā, tad jau bija citādāk, vieglāk. Sāku pasniegt arī angļu valodu. Tas man patika. Franču valoda man pašai ir sirds valoda, bet angļu valodu es uzskatu par savu darba valodu. Ir bērni, kas katru gadu fakultatīvi apgūst franču valodu un grib to mācīties. Sākumā franču valoda, kamēr saprot, kā tā veidojas, šķiet grūta, bet pēc tam, kad ir apgūti pamati, nav nemaz tik sarežģīti. Manuprāt, franču valodas gramatika ir ļoti līdzīga latviešu valodas gramatikai. Caur abām valodām – latviešu un angļu – mēģinu iemācīt franču valodu. Šogad franču valodu pie manis apgūst 27 skolēni.
– Kā ieinteresējat tos, kuriem nepadodas svešvalodas?
– Tagad nav problēmu ieinteresēt apgūt angļu valodu, jo jaunieši visu dara angliski – spēlē spēles, skatās filmas, videoklipus. Viņiem šī valoda ir ļoti dzīva. Nav tā, ka tā būtu sausi jāmāca. Arī mācību stundās, reizēm izmantojot mobilos telefonus, caur interneta vietnēm tiek izveidotas, piemēram, spēles un tad veicam dažādus testus. Uzsvars tiek likts uz praktiskām skolēnu zināšanām, to pielietojumu dzīvē, nevis tikai uz teorētiskā mācību satura iekalšanu. Skolas laikā man bija ļoti bail runāt angļu valodā. Kad izvēlējos studēt par angļu valodas pedagogu, bija satraukums, ka tur būs jārunā angliski, jo visas lekcijas bija angļu valodā, izņēmums bija lekcijas pedagoģijas vēsturē un pedagoģijas pamatos, kā arī psiholoģijā. Tad arī bija tā – jo vairāk valodu lietoju, jo drošāka paliku. Arī tagad stundās ar bērniem cenšos runāt angliski, un viņiem patīk, kaut gan paši kautrējas runāt angliski. Nezinu, vai man sanāk, bet mēģinu viņiem likt noticēt sev, saviem spēkiem, ka viņi spēj runāt angliski.
– Kā ir būt pedagogam?
– Tad, kad sāku pedagoģisko darbību, vēlējos būt tāda skolotāja, kura reizē ir forša un stingra, bet man šķiet, ka esmu pretimnākoša skolotāja un no tā stingruma manī ir maz. Bet bērni manī ieklausās! Man ir paveicies, jo esmu strādājusi ar dažāda vecuma bērniem. Pirmā prakses vieta man bija vienā no Rīgas skolām. Domāju, ka būs grūti – bērni būs iedomīgi, bet viņi bija jauki un atvērti. Savukārt, kad biju praksē Gulbenes vidusskolā pie vecāko klašu skolēniem, viņi bija noslēgtāki, līdz ar to grūtāk bija viņiem piekļūt. Arī bērnudārzā esmu strādājusi un mācījusi mazajiem angļu valodu. Tur bija visvienkāršāk strādāt, jo bērni nemāk liekuļot, un es redzēju, vai viņiem patīk mana nodarbība.
– Kāda, jūsuprāt, ir skolotāja misija?
– Manuprāt, skolotājam ir jāprot bērnā iedegt uguntiņu, ļaut viņam iedegties par lietām, kas varbūt viņu sākumā pat neinteresē. Mācēt ieinteresēt procesos un lietās, kas notiek pasaulē, un nevis uzspiežot, bet gan caur savu pieredzi, caur iedvesmojošiem stāstiem. Iedegt skolēnā vēlmi mācīties nevis tāpēc, ka par to var nopelnīt 10 balles, bet tāpēc, lai zinātu. Vai man sanāk? Esmu arī pati par to domājusi, bet nevaru pateikt, jo pašai sevi ir ļoti grūti vērtēt. Arī vērtēšana ir viens no grūtākajiem uzdevumiem skolotāja darbā. Redzu, ka skolēns ir centies, bet kaut kas viņam konkrētajā darbā nav sanācis vai nav paveicies, tāpēc ielikt zemu vērtējumu ir grūti.
– Vai pašai skolas laikā bija skolotāji, kas iedvesmoja?
– Jā! Tā bija mana sākumskolas skolotāja Ligita Klinklāva. Viņa joprojām strādā K.Valdemāra sākumskolā. Jau bērnībā domāju – ja es būšu skolotāja, tad būšu tāda kā viņa. Atceros, ka viņai bija glīts rokraksts, viss glīti sakārtots. Divus gadus darbu apvienošanas kārtībā es strādāju arī K.Valdemāra pamatskolā. Tas bija pagājušajā un aizpagājušajā mācību gadā. Bija tik dīvaina sajūta, ka skolotāja, kura mani ir iedvesmojusi, tagad ir mana kolēģe.
– Ar kādiem izaicinājumiem šobrīd saskaras jaunie pedagogi?
– Ja jauns pedagogs aiziet uz skolu, tad skolēni viņu vairāk uztver kā draugu, nevis skolotāju. Ir grūti novilkt robežu, bet tas ir jāizdara. Skolēni jau grib draudzēties, un, ja netiek novilkta šī robeža, tad viņi, iespējams, nenopietnāk uztver jauno skolotāju.
– Notiek un turpinās notikt skolu reformas!
– Es īpaši par to neaizdomājos, kamēr tas neskar mūs pašus. Piemēram, tad, kad es mācījos K.Valdemāra pamatskolā, un tas bija pirms desmit, divpadsmit gadiem, tur bija lielas klases, kopā skolā apmēram 170 skolēni. Šobrīd ir maz skolēnu. Žēl, ka tā tagad ir sākumskola. Bet es vairāk emocionāli tam sekoju līdzi, nevis pieeju profesionāli, kā, piemēram, nākotnē varētu būt labāk.
– Vai tiesa, ka daudzi skolotāji ir viduvēji, līdz ar to izglītības kvalitāte nav tik laba?
– Es neņemos spriest par citiem skolotājiem. Es varu pateikt par sevi. Tad, kad es darbu apvienošanas kārtībā strādāju gan ģimnāzijā, gan K.Valdemāra pamatskolā, tad pati izjutu, ka esmu divās vietās, bet abām vietām veltu dalītu uzmanību, līdz ar to atdeve nav pilnīga vienai vai otrai vietai. Ar šo mācību gadu strādāju vienā vietā, jo gribu ar pilnīgu atdevi nodoties vienai skolai, lai ir rezultāts, jo vienmēr esmu bijusi prasīga pret sevi.
– Ko novēli saviem kolēģiem Skolotāju dienā?
– Lai skolotājiem, katru dienu ejot uz darbu, iekšēji deg dzirkstelīte un lai ikviens pedagogs spēj arī savos audzēkņos iedegt uguntiņu!
