Stūrastas – tāds nosaukums vēsturiski dots apdzīvotai vietai Stāmerienas pagastā. Tiesa, šodien vārdam apdzīvotība vairs nav sākotnējā skanējuma.
Stūrastas – tāds nosaukums vēsturiski dots apdzīvotai vietai Stāmerienas pagastā. Tiesa, šodien vārdam apdzīvotība vairs nav sākotnējā skanējuma. To izmainījis laiks, liekot cilvēkiem pamest dzimtās mājas un doties labākas dzīves meklējumos.
Vecāki ļaudis, atceroties jaunības gadus, stāsta, cik daudz jauniešu mitis Stūrastās, kādas balles rīkotas, kādi kopīgi svētki pirms kara svinēti, bet tad puiši iesaukti frontē, un galvenās dzīves noteicējas kļuvušas mājās palikušās sievas, kas nebaidījušās stāvēt aiz arkla, līkājušas labības laukos un pacietīgi gaidījušas mājās frontiniekus. Visu māju iedzīvotāji bijuši kā liela un draudzīga ģimene.
Darbīgā rosme Stūrastās nepieklususi arī kolhoza gados, kad ļaudis ātri vien iemanījušies dzīvot pēc citiem principiem un kārtības. Šķitis, ka labi ielāgoto dzīves ritējumu nekas nespēs izjaukt. Ikviens rīts sācies ar gaiļa dziesmu sētsvidū, ar steidzīgu mājas soli, lai dotos uz darbu. Arī tad vēl kaimiņš kaimiņam bijis draugs vai labs paziņa. Vīri, satiekoties un kārtīgu dūmu uzvelkot, stundām ilgi sprieduši par saimniecībā notiekošo, bet sievas ļāvušās sievišķīgām tēmām.
Arī tagad zem sniega par pavasari sapņo asni un apsūnojušo ābeļu pumpuri. Šur tur pa retam dūmu gredzenam ziemišķās debesīs izsviež māju skursteņi, liecinot, ka cilvēkiem vajag siltumu. Pie dažām ēkām uz auklas vējā šūpojas izmazgātas veļas gabali kā savdabīgi karogi. Apkārt – klusums, ko iztraucē tikai suņu rejas.
Vēroju, cik dažādi ir ceļi, kas ved uz mājām. Vienu ieminušas cilvēka pēdas, par otru liecina ragavu slieces. Ir vietas, kur ceļa vispār nav, jo nav, kas pa to ietu. Aizvien vairāk māju paliek tukšas. Viņsaulē aizvadītas daudzas saimnieces, kas tām bijušas uzticīgas astoņu un pat deviņu desmitu gadu garumā.
Jaunie Stūrastās nepaliek. Ko lai viņi te darītu? Labākajā gadījumā aprobežojas ar vecāku apciemojumu. Protams, ir daži drosmīgie, kas joprojām ir uzticīgi šai pagasta daļai un no tās projām nepošas.
Visu izjaukušas komunistiskās idejas
Pie vienas no sarkaniem ķieģeļiem būvētas mājas kāds vīrs tumšā vējjakā cītīgi atbrīvo lieveni no sniega. Tas ir “Stūrastas 2” iemītnieks un vienīgais to saimnieks Jānis Ceplis. Vārdos tiešs, skarbs un uzskatos nepārliecināms. Viss te esot viena vienīga postaža un pamestība. Jānis žestikulēdams stāsta, ka dzīvojot mājā, ko būvējis viņa vectēvs, un šķūnī mēģina sameklēt nelielu dēli, uz kura esot saglabājies tās būvēšanas gadskaitlis. Iebilzdams, ka viņš sevi par saimnieku neuzskatot, vīrs aicina ieiet mājā, jo kas ārā par runāšanu.
Virtuve, ko apgaismo šaurs logs, laika gaitā kļuvusi pārlieku tumša, bet ir plaša. Agrāk mājā esot mitušas trīs radu ģimenes.
Kad lūdzu Jāni pastāstīt, kā Stūrastās izskatījies agrāk, viņš ātri pazūd tuvējā istabā, lai pēc brīža iznāktu no tās, nesot rokās albumu ar senām fotogrāfijām. Katra no tām – šīs dzimtas vēstures liecība. Beidzot saimnieks, atbrīvodams ar dažādiem priekšmetiem aizņemto koka galdu, man priekšā noliek pabalējušu fotogrāfiju. Tajā esot redzamas viņa vectēva bēres. Jānis stāsta, ka tolaik arī bērēs veidoti pēdējie goda vārti, bet mastā plīvojis Latvijas karogs. Skaisti te esot ļaudis dzīvojuši, tikai komunistiskās idejas visu izjaukušas.
Pošas projām uz pilsētu
“Desmitās daļas no pirmajiem Stūrastu iedzīvotājiem te vairs nav. Arī māju ne. Daļa sabrukušas, daļa cietušas kara laikā, vēl citas – nojauktas. Agrāk gan ļaudis turējuši lopus, viss bijis appļauts, nevis kā tagad vasarās – zālē ieaudzis,” piktojas saimnieks un atzīstas, ka kolhozā neesot strādājis. 30 gadus dažādos Gulbenes uzņēmumos bijis virpotājs. Nedaudz vēlāk vairāki Stūrastu māju iemītnieki bilst, ka Cepļu Jānim esot zelta rokas. Labāku virpotāju būšot grūti sameklēt.
Zelta roku īpašnieks apgalvo, ka šodien viņa amats nevienam neesot vajadzīgs, tāpēc iztiekot no minimālās pensijas.
“Paņēmu 15 hektārus zemes kopā ar mežu. Kas citādāk šitās drupas pirks? Varbūt vismaz zemes dēļ. Vēl jau neesmu izlēmis, kad pārcelšos uz pilsētu. Viss būs atkarīgs no veselības,” saka 62 gadus vecais vīrs, apgalvojot, ka tas neesot nekāds vecums.
Saruna atkal aizsākas par toreizējo un tagadējo laiku. Jaušu, ka Jānim sirds vai lūzt no šodien valdošās netaisnības, tāpēc izvaicāju par pārējām ēkām, kas visapkārt pagalmam. Lielākā no tām esot kūts, kur kādreiz kolhoza teles izmitinātas. Vecās rijas saglābšanai viņš esot šīfera jumtu uzlicis. Ja neradīšot mājas un pārējo ēku pircēju, tad riju guļbūvē pārdošot. Jānis neslēpj, ka uz visiem kaimiņiem labu prātu neturot. Šodien cilvēki esot mainījušies.
“Ziemā laika vairāk. Dienas īsinādams, klausos radio. Tik vien ir kā nervu bojāšana. Nav mums valstī kārtības. Nav,” kategorisks un uzskatos nemainīgs, Jānis paliek stāvam durvīs, bet es dodos projām, lai klauvētu pie citām.
Dienām pietrūkst prieka
“Stūrastas 4” māju saimnieci Līgu Bukovsku iztraucēju pusdienojot. Atlikdama malā bļodiņu ar ēdienu un sarādama četrkājainos mājas sargus, viņa aicina apsēsties. Bez īpaša pamudinājuma, veikli virknēdama teikumus, Līga uzbur lauku dzīves realitāti. Kolhoza laikā strādājusi par lopkopēju, bet, kārtībai mainoties, jau vairākus gadus izbaudot “bezmaksas atvaļinājumu”, jo līdz pensijai vēl jāgaida pieci gadi.
“Stūrastās ieprecējos pirms vairāk nekā 30 gadiem, bet vectēva māja atrodas Lāčausī. Dzīvojam, kāda kura diena. Kas ir, ar to iztiekam. Ja ir nauda maizei, tad pērkam, ja nav – iztiekam ar kartupeļiem. Pagastā interesējos par darbu, bet neko piedāvāt nevarēja,” Līga stāsta. Viņa gatava par nelielu samaksu uzturēt kārtību atkritumu izgāztuvē, kas atrodas netālu no viņas zemes. Vasarā, īpaši vējainā laikā, viņa to vien darot, kā pa vagām lasot polietilēna un čipsu maisiņus, tukšās plastmasas pudeles un citu.
“Agrāk mēs kopīgi svinējām svētkus, bet tagad cilvēki cits no cita vairās, dzīvo sevī noslēgušies. Es to saprotu. Par ko lai te priecājas, ja dienām nav prieka? Rītā pamostos un domāju, kā ātrāk sagaidīt vakaru. Kur lai rodam svētku sajūtu? Saprotu tos, kas dažkārt iedzer. Vismaz uz brīdi viss aizmirstas,” Līga apvalda acīs sariesušās asaras, tad domīgi raugās ārā pa logu.
Ar vīra pensiju visam nepietiek
Mans uzdevums nav izpētīt, kāpēc Līgas mājās vairs nav telefona, kāpēc laikā nesamaksātais īpašuma nodoklis novedis pat līdz tiesai. Iemesls – nav naudas. Tāpēc saimnieki atteikušies no telefona, nespēdami par to samaksāt. Arī patērētās elektrības ikmēneša rēķinu atlīdzinot pa daļām. Ar vīra Jāņa 40 latu pensiju diemžēl visam nepietiekot.
“Iztiekam ar to, ko paši izaudzējam dārzā. Kūtī ir govs, cūka un zirgs. Vasarā un rudenī mežā salasām ogas un sēnes. Esmu pārstājusi domāt par to, cik daudz kas vajadzīgs. Mājai un tehnikai vajadzīgs remonts, bet tas prasa naudu. To redzot, sirds kliedz pēc algota darba,” saimniece atzīst, piebilstot, ka neredz šādai dzīvei jēgu.
Protams, varu visgudri norādīt, kā rīkojas tie, kas dzīvo pareizi, bet man nav tiesību lemt par otra cilvēka dzīvi.
Vēl brīdi pārrunājam Līgas ikdienu. Saprotu, ka arī viņa gribētu tāpat kā citi – dzīvot pārticībā. Ne tādā, kāda ir tiem, kas tikai vienām pusdienām atvēl 50 latus. Tādā, lai, taupīgi dzīvojot, mazliet atliktu visam.
“Drīz būs pavasaris. Jāpērk sēklas, jāapstrādā zeme. Kaut ko jau iesēsim, bet kā rudenī iesēto novāksim – es nezinu,” Līga atkal klusē.
Atvadoties novēlu augumā brašajai lauku sievietei izturību un, stāvot plašā pagalma vidū, vēlreiz laižu skatienu apkārt. Vairākās tuvējo māju ģimenēs esot mazi bērni. Vai viņi būs Stūrastu nākotnes veidotāji? Vai kādreiz blīvi apdzīvotā vieta kļūs aizvien dziļāka nomale?
