Jau otro gadu notiek konkurss par “L’Oreal” Latvijas stipendijām “Sievietēm zinātnē”, kuru rīko ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas un Latvijas Zinātņu akadēmijas atbalstu. Stipendiju saņēma arī bijusī gulbeniete Maija Dambrova.
Jau otro gadu notiek konkurss par “L”Oreal” Latvijas stipendijām “Sievietēm zinātnē”, kuru rīko ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas un Latvijas Zinātņu akadēmijas atbalstu. Stipendiju saņēma arī bijusī gulbeniete Maija Dambrova.
Dr.pharm. Maijai Dambrovai, kas ir Latvijas Organiskās sintēzes institūta Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadītāja, stipendija piešķirta par sirds šūnu izdzīvošanu stresa apstākļos pētīšanu. Viņas pētījums ļaus saprast, kā palīdzēt sirdij kardiovaskulāro saslimšanu gadījumā.
“”L”Oreal” projektā tika iekļauta tikai maza daļa no ikdienā manā laboratorijā notiekošajiem pētījumiem. Latvijas farmaceitiskajai rūpniecībai un mūsu institūtam ir gadu desmitiem garas iestrādes kardiovaskulārās sistēmas zāļu izstrādē. Jā, tās ir manas un mūsu laboratorijas līdzstrādnieku ambīcijas, lai kādreiz, ieejot aptiekā, es tur ieraudzītu zāles, kuru radīšanas brīdī esmu bijusi pie šūpuļa. Bet ko īsti paredz izstrādātais projekts, par ko saņemu stipendiju? Normāla sirdsdarbība ir atkarīga no sirds šūnu līdzsvarotas funkcionēšanas molekulārā līmenī, ko izjaucot novēro, piemēram, infarktu, sāpes vai aritmiju. Projektā pētīsim sirds šūnu izdzīvošanu stresa apstākļos, lai labāk saprastu, kā sirdij palīdzēt kardiovaskulāro saslimšanu gadījumā. Iegūtie rezultāti tiešām varētu likt pamatus jaunu zāļu vielu atklājumiem,” saka M.Dambrova.
Stipendijas “Sievietēm zinātnē” paredzētas, lai atbalstītu nozīmīgus zinātniskos pētījumus dzīvības zinātņu un materiālzinātņu jomās. Šī balva dota nevis par nopelniem un jau paveikto, bet ir vērsta uz nākotni, atbalstot perspektīvus, jaunus pētījumus un atklājumus, kuru rezultāti gaidāmi vistuvākajā laikā. Ceturtdien Zinātņu akadēmijā, svinīgajā ceremonijā piedalījās Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga, šīs stipendijas goda patronese.
Atceros, kā ilgu laiku Gulbenes 1.vidusskolā pie sienas stāvēja Maijas Dambrovas fotogrāfija. Meitene ar garu bizi pār plecu.
Mēs, mazākie, skatījāmies uz to ar apbrīnu, jo viņa vidusskolu bija absolvējusi ar zelta medaļu.
– Kādas ir tavas labākās atmiņas par vidusskolas laiku?
– Mācījos labi, tāpēc attiecībās ar skolotājiem problēmu man nebija. Bieži biju norakstīšanas avots, špikošana bija diezgan izplatīta. Daudz esmu mācījusies no skolotājas Olgas Krievas, kuras teikto pirms viena eksāmena tagad mēdzu pusčukstus nocitēt kādam jaunietim, kad man šķiet, ka viņam jāsaņemas. Atceros, kā direktors Jānis Taube mani veda uz matemātikas valsts olimpiādi, kas notika Latvijas Universitātē, un stāstīja, ka te es noteikti mācīšoties matemātiku. Kādreiz nākotnē… Tas nenotika gluži tā, bet Latvijas Universitāte tiešām kļuva par manu Latvijas augstskolu.
Atceros, kā dažādu sarežģījumu dēļ mūsu Žetonu vakara scenārijs tapa pēdējā brīdī, bet tas bija ģeniāli vienkārši – veidots pēc romāna “Lazdu laipa”. Un meitenes bija baltos priekšautos, tas saraudināja gan mūsu vecākus, gan skolotājus. Vidusskolas izlaidums bija padrūms, jo nākamajā rītā vairākus klases zēnus pavadījām armijā pie kara komisariāta.
– Padevās viss, bet kāpēc izvēlējies studēt Ķīmijas fakultātē?
– Man vienmēr patikuši ar dabaszinātnēm saistītie priekšmeti, un ķīmija nebija izņēmums. Lai arī izvēlējos studēt ķīmiju, vēlāk maģistra grādu ieguvu bioloģijā un zinātņu doktora grādu – farmaceitiskajās biozinātnēs. Vēl esmu maģistre biznesa administrācijā.
Es nezinu, kāpēc mans pirmais diploms un izvēle bija ķīmija, tāpat nevaru atbildēt uz jautājumu, kāda būtu mana izvēle, ja būtu jābeidz skola šogad. Tajos laikos ķīmija bija stipra zinātnes nozare Latvijā, pašā plaukumā bija Latvijas Organiskās sintēzes institūts, un man ne prātā nenāca, ka kādreiz es tur būšu laboratorijas vadītāja. Ja es tagad varētu atgriezties vidusskolā, es noteikti mācītos svešvalodas. Un vēl… Ja es varētu atgriezties vidusskolas laikā, droši vien daudz mazāk uztrauktos par sīkumiem. Bet to var teikt tad, kad zini, kas bija sīkumi. Viegli spriest par procesu un vērtēt notikumus no cita laika perspektīvas. Lai būtu mana šodiena, bija jābūt tādai vakardienai, kur akadēmisko zināšanu pirmsākums bija Gulbenes 1.vidusskola.
– Vai tas, ka mamma bija farmaceite un strādāja aptiekā, ietekmēja tavu izvēli?
– Farmācija bez pamatīgām ķīmijas zināšanām nav iedomājama. Baltais halāts un kārtīgā pedantiskā attieksme pret darāmo darbu noteikti ir tas, ko katras profesijas pārstāvis varētu mācīties no farmaceitiem. Lai arī automātiski nesekoju mammas pēdās un nestudēju farmāciju, mans augstākais zinātniskais grāds iegūts tieši farmācijā. Esmu starp salīdzinoši nedaudzajiem farmācijas zinātņu doktoriem Latvijā. Pagājušajā gadā savu doktora disertāciju aizstāvēja mans audzēknis, laboratorijā strādā vairākas farmācijas programmas studentes, tāpēc varētu teikt, ka esmu palīdzējusi vairot farmaceitu – zinātnieku skaitu Latvijā.
– Zinātne tagad ir visa tava dzīve?
– Zinātne ir ļoti interesants process, kur nepieciešamas gan zināšanas, gan veiksme un intuīcija, gan rūpīgs darbs. Mani vienmēr ir fascinējis brīdis, kad it kā savā starpā nesaistīti fakti un laboratorijas eksperimentu rezultāti domās izkārtojas loģisko secinājumu ķēdītē, līdz dzimst tas, ko varētu saukt par atklājumu. Pēc tam ir būtiski savus darba rezultātus darīt zināmus citiem, iepludināt jaunās zināšanas pasaules zinātnes procesā, tos publicējot zinātnisko rakstu un patentu veidā.
– Kāda ir sievietes zinātnieces ikdiena?
Mana ikdiena ir laboratorijas eksperimenti, studenti, lekcijas, zinātniskie raksti un domas, kas mijas ar ceļojumiem un atpūtas brīžiem kopā ar man tuviem cilvēkiem.
– Vai valsts atbalsta zinātnes darbu un pētniecību?
– Pēdējos gados, ņemot vērā Eiropas struktūrfondu līdzekļus, valsts attieksme un atbalsts ir mainījušies, kā rezultātā mūsu institūts un laboratorija ir uzvarējusi vairākos zinātnisko projektu konkursos. Protams, tas nācis, ņemot vērā to, ka arī grūtajos ekonomiskajos apstākļos esam bijuši aktīvi un zinātniski izcili. Cilvēkiem vienkāršāk saprast, ka nodokļu nauda jātērē medicīnai, jo katrs var iedomāties, ka kādā brīdī slimnīcu vajadzēs. Grūtāk saprast, ka nepieciešami arī zinātnieki un eksperti dažādās jomās, lai, kā filmā “Ceplis” Cepļa kungam, būtu iespējams piezvanīt uz laboratoriju un noskaidrot interesējošo jautājumu, un rezultātā stāsta beigās varētu smaidīt un nezaudēt, tostarp – arī naudu.
– Smejot teici, ka Gulbenē dzīvo gudrākās sievietes.
– “L”Oreal” balva tiek pasniegta tikai otro gadu, bet jau otro reizi to iegūst zinātņu doktore no Gulbenes! Atliek tikai secināt, ka Gulbenes meitenēm ir lieliskas izredzes šajā jomā! Gulbene ir manas mājas, ko varbūt neapmeklēju pietiekami bieži, bet kas ir ar mani katru dienu. Gulbenē dzīvo mamma. Viņa mani vienmēr ir atbalstījusi. Mēs esam piedzīvojušas un pārdzīvojušas daudzus sāpīgus gadus. Var jau, protams, skandināt, ka tas, kas mūs nenogalina, padara stiprākus, bet… Tāpat kā par vēsturi, to interesanti lasīt grāmatās, bet izdzīvot pārmaiņu laikus ikdienā ir grūti.
P.S. Te der pieminēt, ka Maijas mīļākais teiciens ir: “Mēs, astoņdesmito gadu komjaunieši, varam visu.” Mēs varam visu, un mums visa pasaule vaļā!
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Maija Dambrova.
– Dzimusi: Gulbenē, 1968.gada 3.maijā.
– Studējusi: Latvijas Universitātē, Upsalas Universitātē (Zviedrija), RSEBA.
– Strādā: Latvijas Organiskās sintēzes institūta Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadītāja.
– Ģimenes stāvoklis: neprecējusies.
– Vaļasprieki: ceļojumi, kalni, opera un slinkošana kopā ar tuviem cilvēkiem.
– Dzīves atziņa: Lai saprastu kalnu augstumu, jāiepazīst leju dziļumi.
***
– Mamma Maiga Dambrova:
– Man jau nešķiet, ka Maija būtu stingri mācījusies. Viņai vienkārši ir fenomenāli laba atmiņa. Nevajadzēja viņu spiest pie grāmatām, viņa bija ļoti apzinīga, pati zināja, ka jāmācās. Padevās viss, jau no 1.klases nepārtraukti bija apaļa teicamniece. Kā mammai man ar viņu bija ļoti viegli. To gan zinu, ka nevienu ar spēku par profesoru neiztaisīsi. Vai nu ir, vai nav. Maijai ķēriens bija.
Ilgus gadus viņa dzīvoja un studēja Zviedrijā. Viņa ir pilnībā nodevusies zinātnei, es jau par viņas zinātnes sasniegumiem daudz nezinu. Vai tad tam var izsekot? Prieks, ka meitai veicas. Mēs jau no ģimenes divas vien esam palikušas. Mums abām ir labas attiecības. Iespējams, viņa no ārzemēm mājās nebūtu atgriezusies, bet mūsu mājas bija piemeklējušas dažādas traģēdijas, tāpēc viņa nevēlējās mani atstāt vienu, laikam jau to mammu ļoti žēlo. Izrunājam visu. Es reiz Maijai teicu, ka esmu viņas slepenā privātā dzīve (smaida).
Lai arī jūtu, ka Maija nav vairs tāda naiviste, kā bija vidusskolas laikā, īpaši mainījusies viņa nav. Vienīgi tagad reizēm izskatās kā dāma. Bet, kad atbrauc atkal mājās uz Gulbeni, tad viņai nav nekas pretim ierakties zemē un šķendēties, ka nags nolūzis. Tāda pati vien mana Maija palikusi, vienkārša un laba.
– Klasesbiedrene un draudzene Lolita Dundure: – Mana draudzība ar Maiju sākās jau sagatavošanas klasēs. Abas bijām kaimiņienes, mums bija kopīgs garais ceļš no skolas līdz mājām. Kad bijām mazas, tad mājupceļā gadījās visādi “podi”, bet, kad paaugāmies, tad atradām kopīgu valodu un mums kopā bija ļoti interesanti. Nebija tēmas, par ko mēs nebūtu runājušas. Reiz, ejot mājās, viņa man jautā: “Vai es tiešām esmu gudra, vai es daudz mācos?” Es toreiz apmulsu un teicu, ka padomāšu par šo tematu. Tagad, kad esmu apdomājusi, es varu droši teikt, ka viņai ir lielas prāta spējas. Visa jaunā viela viņai padevās uzreiz. Kaut gan mājās viņa arī cītīgi mācījās.
Maija ir pienākuma cilvēks. Skolas laikā bija aptauja, ko ņemtu līdzi, ja ietu partizāņos. Es atbildēju, ka ietu ar Maiju. Un ietu arī vēl šodien. Aiz viņas muguras ir droši. Viņa visu sarunās, nokārtos, izdarīs un mērķi sasniegs. Ar viņu var forši izklačoties, arī sievišķīgas pļāpas. Kopā turējāmies visu mācību laiku un arī tagad sazināmies. Viena otru neesam pazaudējušas.
Par norakstīšanu no viņas…Viņa jau nemaz visiem nedeva norakstīt. Es drīkstēju palūgt, un man dažreiz iedeva, jo es biju draudzene un tuvu stāvoša persona. Maijai visur bija piecnieki, vienīgais četrinieks reizēm bija fizkultūrā, tā viņai reizēm kliboja, pārējais padevās bez piepūles. Mēs visi no klases pie viņas gājām kā pie gudra cilvēka, gandrīz vai ar nelielu bijību. Teicām: “Maija jau visu var, Maija visu zina.” Bet, ja atceras skolas laiku, tad viņu uztvēra kā savējo, mīļo, nevis kā teicamnieci, ar kuru nebūtu nekas kopīgs.
Ar Maiju kopā pavadītais laiks nebūs nosists bez mērķa. Jebkuru satikšanos viņa izvērš skaistu un interesantu. Viņa labprāt stāsta arī par sasniegumiem zinātnē. Bet viņa prot par vienu šūnu izstāstīt tik interesanti, ka pats sāc noticēt, ka saproti kaut ko no ķīmijas un medicīnas. Tas ir viņas talants.
Maiju ir piemeklējušas visādas likstas. Uz viņu varētu adresēt teicienu: “Ja tu esi stiprs cilvēks, tev daudz uzliek.” Un Maija ir tas, kas nes daudz uz saviem pleciem. Man reizēm liekas, ka viņa līdz galam nav novērtēta.
