Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī tad tā spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā un tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.
Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī tad tā spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā un tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.
Priecājamies kopā ar mūsu pilsētu tās 80.gadskārtas jubilejā.
Vārds “pilsēta” ir viegli saprotams. Šī vārda būtība ir pils, kas apjozta ar nocietinājuma sētu – pils un sēta. Ir kāds senāks teiciens, ka nocietinājuma sienas cilvēki mācās būvēt no saviem ienaidniekiem, nevis no saviem draugiem. Pils – tas ir skaisti, diženi. Taču kāpēc vēl nepieciešama sēta? Laikam jau sētas un nocietinājumi arvien atgādina mums to, cik nedrošā, pat bīstamā pasaulē mēs dzīvojam. Bīstamu to padara grēka klātbūtne pasaulē un cilvēku sirdīs, piemēram, ir sienas, ko cilvēki ceļ savās sirdīs viens pret otru. Cilvēki izmisīgi meklē drošību sienās. Cilvēki labprātāk izvēlas dzīvot pilsētās, jo tur vairāk drošības un kārtības. Laikiem ejot, pasaulē sienas mainās, bet pasaules būtība paliek tā pati – nemiers.
Ar ko sākas pilsēta? Ar pili? Ar sētu? Pilsēta sākas ar cilvēkiem, kas ceļ gan pilis, gan sētas. Pilsēta ir kas vairāk par ģeogrāfisku vietu, tā ir piederības zīme savām saknēm. Un tieši par senajām saknēm, to saglabāšanu un uzturēšanu esam aicināti gādāt pilsētā jo īpaši. Kāpēc? Tāpēc ka, zūdot saknēm, zūd arī piederības zīme un tā īpatnība, kas mūs atšķir no visa cita šai pasaulē. Gulbenē pēc kara šādu seno sakņu celtņu nav palicis īpaši daudz. Tāpēc tās jo īpaši vērtīgas. Atcerēsimies padomju laika pilsētas ar mikrorajonu kastīšu namiem, standartveikaliem, standartiestādēm, standartpieminekļiem bez baznīcām un pilīm.
Pilsētas ir svarīgas arī ar to, ka šeit ir celtnes, kas mantotas no iepriekšējām paaudzēm, kas šeit dzīvojušas ilgi pirms mums. Tās šeit sastopas ar celtnēm, ko mēs būvējam šodien. Katrai celtnei pamatā ir sava ideja. Pilis un baznīcas būtībā ir mūsu priekšteču zināms vēstījums par skaisto un cēlo mums, kas dzīvojam šodien.
Pilsēta ir kas tāds, kas liek domāt par drošību un mieru. Tomēr nereti miera nav. Miers nav panākams ar sētu vien. Miers un drošība ir meklējams pavisam kur citur, piemēram, tajā, kas piepilda to cilvēku sirdis, kas dzīvo pilsētās un ārpus tām.
Svarīgākais pilsētā ir cilvēki, bet cilvēkos – kas tajā viņus piepilda. Cilvēki sev svarīgo ir centušies izpaust tajā, ko uzcēluši arī šajā pilsētā. Sargāsim vērtīgo mūsu pilsētā, mīlot to, jo tās ir mūsu saknes! Tikai aprūpējot un mīlot savas garīgās saknes, mēs varam cerēt sagaidīt gardus garīgus augļus, kas dotu mieru un drošību, un stabilitāti neatkarīgi no sienām.
