Savos gados, laimīgi dzīvodams cienīgu dzīvi pie savas saimnieces, esmu izpratis cilvēka, kā viņam liekas – “dabas kroņa” – izturēšanos. Tagad, kad mana saimniece vairs nekur nav atrodama un izdzisušas viņas pēdas, ieklausos cilvēku runās un ievēroju, cik viņi – cilvēki – ir nesuniski, ļauni, nesaprotami un badīgi.
Man, klaiņojot pa pagasta ceļiem, trāpījušies tikai daži eksemplāri, kuriem es gribētu nolaizīt pateicībā roku un ar savām suņa acīm ieskatīties acīs. Var jau saprast: viņi ir citādi, jo viņi nav suņi. Pazīstu ļaudis, kas veikalā, kur man ieeja liegta, paņem tikai pa maizes klaipiņam – smaržīgam un kārdinošam. No viņiem es vairākas reizes esmu dabūjis pa kumosam. Tomēr ir arī eksemplāri, kas būtu gatavi mani – klaidoni – noindēt, nošaut, iznīcināt, ja tikai nebūtu par slinkiem to arī izdarīt. Kādiem ļauniem vārdiem viņi mani apsaukā! Ai, kā es viņus pazīstu! Viņiem atriebdamies, es būtu ar mieru pat iekost, lai tad laiza manu zobu plēstās rētas, tomēr es tā nedaru, jo esmu labi audzināts suns, kuram pie saimnieces bija pat savs mīkstais krēsls, kurā zvilnēt, kad manas suņa darīšanas to atļāva. Man ir ko atcerēties! Es biju laimīgs un skaists suns. Mani suņu puikas un meitenes ir mantojuši manu iznesību. Suņiem, par laimi, nav pieņemts ilgi tupēt uz vecāku kakla, kā to dara cilvēki. Mēs – suņi – viņus agri radinām pie patstāvības…
Žēl, ka starp cilvēkiem nav vairs neviena, kas zinātu manu vārdu un pasauktu uz tikko slaukta piena bļodu. Tikai reizēm kāds cilvēku dzimuma pārstāvis pamet man maizes gabalu un pasauc: „Si! Si! Badmira! Ēd un tinies!” Agrāk es neko no svešiem neņēmu, bet tagad… Katrs suns kāro glāstu, tāpat kā cilvēks, taču mani vairs neviens glāstīt negrasās, un es izvairos: kas var paredzēt cilvēka patiesos nodomus! Man vēl prātā saimnieces gādība, un viņa manā suņa sirdī daudz ko nozīmē. Līdz pat šai dienai, kad sažņaudzas vēders, es savos suņa sapņos iedomājos sevi mājās ierastajā krēslā un sajūtu savas bļodas smaržu. Diemžēl no bijušās mājas esmu padzīts ar karsta ūdens šalti, jo tur iemitinājušies ļauni cilvēki, kas suņus ne acu galā necieš. Turp es vairs neeju. Man tur nav ko meklēt!
Es reizēm ilgojos pēc jauniem saimniekiem, jo suns bez saimnieka ir tikai pussuns… Nesen trāpījos ceļā kādam dīvainim. Ar to smārdu, kas izplūda no grāvī tusnošā elpas, esmu saticies bieži, jo daži, kas pamana mani, pluskainu suni, un pamet kādu ēdmaņu, bieži tikpat pretīgi dvašo. Reiz pat mani centās uzcienāt ar pretīgu šķidrumu, kas bija ieliets traukā kopā ar kārdinošu gaļas gardumiņu. Tas bija zem mana suņa goda. Cilvēkveidīgais radījums, ar kuru satikos, gan mani nenoniecināja un, uztusnījis no grāvja, centās mani pat apkampt, grasoties nobučot. Zinu, kas ir cilvēka buča, jo no savas saimnieces tiku tās saņēmis kā lielu apbalvojumu par manu īpašo centību uz paša purniņa. Tā bija lielākā balva! Smirdīgu buču no grāvī pakritušā es negribēju un atvirzījos atstatu. Phē! Neko tik riebīgu es ilgi nebiju odis. Būtne, vēlāk izraususies uz ceļa, sauca mani līdzi, bet es sapratu, ka ar tādu man nav pa ceļam. Vēlāk es viņu tiku redzējis un pat apošņājis, bet viņš mani vairs neatcerējās un līdzi arī nesauca. Varbūt es tagad arī ietu… Divi ir tomēr labāk nekā viens.
Galu galā, ja mani nepieliktu pie ķēdes, varbūt es arī vinnētu, jo jumts un barība ir katra klaiņojoša suņa sapnis. Tomēr no brīvības zaudēšanas es baidījos visvairāk. Es tagad biju savas dzīves noteicējs. Man bija savi ceļi. Es zināju, no kā ir jābēg, kurš ir žēlsirdīgs, bet kuru vienkārši ir jāapiet ar līkumu. Man gadījās katru dienu savi piedzīvojumi, un tie parasti negadījās ar maniem sugas brāļiem, no kuriem es, patiesību sakot, izvairījos. Es vairs nebiju tik stiprs, lai uzvarētu suņu cīņās. Mani labākie suņa gadi bija jau pagājuši. Tagad es kļuvu vecs, un tikai tukšais vēders lika riksītī tecēt uz vietām, kur varēja cerēt uz kādu kumosu.
Tāda vieta bija pašā pagasta vidū. No šīs mājas vairākas reizes dienā nāca tādas smaržas, kādas bija arī manas saimnieces mājās. Te es gribēju iepatikties. Es biju dresēts suns: pratu zicēt jeb sēdēt uz pakaļkājām, pienest malkas pagali vai citu lietu, ko spēlējoties saimniece aizmeta tālu projām. Toreiz man iemācīja arī pienest ēdiena ieliešanai savu bļodiņu. Es zināju dažādas komandas: „Fas! Meklē! Sēdēt! Pie kājas! Vietā!” Kur tagad mana bļoda? Ja nav sava trauka, tad nav arī garantētas barības. To es sapratu, kopš kļuvu par bezpajumtnieku. Katrs trauks, ko es klaiņojot redzēju māju pagalmos, man atgādināja manas bezrūpīgās dienas, un pa muti tad iztecēja siekalas. Vienreiz man bija diezgan: es kā dresēts suns taču varu staigāt pa pagastu arī ar bļodiņu zobos, lai man ir savs trauks, varbūt tad šinī smaržīgajā mājā arī man būs vieta. Es būšu labs sargs, ja mani pieņems. Es trauku nolēmu atnest no tā pagalma, kur mudžēt mudžēja no spārnainām radībām. Tur kādas klukstes es tiku aprijis ar visām spalvām un saņēmis ar pagali tā, ka dienu gulēju netālajā grāvī, milzu sāpēs mocīdamies. Tomēr es izturēju un pēc laika steberēju atkal savās gaitās, bet putnu pagalmā vairs nerādījos. Spārnotos es tur vairs neiekāroju, bet bļoda stāvēja prātā, un es, pagalmā ielavījies, to paņēmu un nesu uz atrastajām smaržīgajām mājām. Nostājos lūdzēja pozā, to es biju labi iemācījies, un gaidīju. Mana pazemība reizēm iedarbojās un man atmeta pa kumosam. Šoreiz es cerēju paēst pilnu vēderu.
Bļoda bija itin prāva. Es gaidīju ilgi un pacietīgi. Kādu laiku mani neviens neievēroja. Durvis nevērās, tikai smaržas! Tās kļuva neizturamas un smacēja mani vai nost. Es neatlaidos un pietuvojos durvīm vēl tuvāk. Beidzot! Pavērās sprauga, un smaržīga apaļa būtne, tieši kā mana saimniece, parādījās durvīs. Sākumā viņa kā parasti dusmīgi uz mani skatījās, tad sāka izdot kādas draudzīgas skaņas: ,,Nāciet skatīties! Bomzītis atnācis ar savu trauku!” Izcēlās vesela jezga. Izskrēja vairākas gardi smaržojošas sievietes. „Dzeniet viņu projām! Pieradīs, nevarēs atkauties! Ej projām!” viena īpaši dusmīgi sauca, un durvis aizcirtās. Man izmisumā traukts izšļuka no zobiem. Nekā! Stāvēju, asti nolaidis. Tomēr pēc brīža durvis atkal pavērās. Iznāca apaļīgā, smaržojošā būtne ar trauku rokās un pielēja manu atnesto bļodu ar barību: „Ēd, sunīt!”
Es izēdu visu. Kad izsalkums bija apmierināts, es atgūlos zem krūma un iesnauzdamies nodomāju: ,,Savā iepriekšējā dzīvē laikam viņa ir bijusi suns! Citādi nevar būt. Viņai taču ir suņa sirds! Te es arī palikšu, jo labākas mājas es nespēšu atrast. Mani te pieņems! Ar neuzbāzīgu, suņa uzticības pilnu skatienu, astes luncināšanu un ieaudzināto suņa inteliģenci es centīšos būt noderīgs: sargāšu māju, izturēšos ar cieņu pret mājas iemītniekiem un pametīšu savu klaidoņa dzīvi. Reizēm arī suņa dzīvē, kas var pagriezties uz labu!”
