“Un pie manis nevar atnākt miegs. Nevar atnākt neliekais, ne lieks,” – tās ir rindas no Ojāra Vācieša grāmatas “Si minors”. Augstākā skaņa emociju gammā. Un skumjas. Tas viss piestāv rudenim un pandēmijai. Runājot par suņiem… Beidzot viņi gan brīnās, gan priecājas, ka saimniekam jāliek “uzpurnis”. Man jau sen bija aizdomas, ka cilvēkiem tos vajag vairāk nekā suņiem. Vēl viens šodien populārs joks: agrāk visi baidījās no “helovīniem” maskās, tagad baidās, ja atnāks bez maskas. Vai tiešam jautrā Halovīna nakts notiks? Kaut kā liekas neticami… Vēl nepaguvu izmazgāt martā ģimenei pašrocīgi sašūtās maskas, kad jau atkal tās vajag. Pat ķēros pie jaunu masku šūšanas. Ne jau tāpēc, ka tās nav nopērkamas vai nevaru atļauties nopirkt. Šajā drūmajā noskaņā gribas ienest savas krāsas, personību un mazliet prieka. Tas arī viss. Mūsu dzīve atkal ir nolikta uz bremzēm. Kultūras pasākumu nav. Sporta pasākumu nav. Uz baznīcu varam iet, bet “maskējušies”. Publiskā dzīve – gandrīz nekāda. Taču ģimenēs, draugu lokā joprojām tiekamies, saku, kā ir, bez liekuļošanas. Cik tad ilgi kursēsi maršrutā “darbs – mājas”? Gribas tomēr pārmaiņas, komunikāciju. Un ne telefonisku, ne digitālu, bet reālu. Satikt draugus, pačalot, saskandināt pa šampanieša glāzei. Tētim visa komunikācija ar kādu cilvēku ārpus ģimenes tagad notiek tikai piena rindā vai iznesot atkritumu spaini. Tāda ir pilsētas pensionāra šodiena. Tomēr pagaidām, kā novēroju pati, ažiotāža vēl ir lielāka nekā reālais izpildījums. Pie ārsta ar tēti gājām un tikām, uz banku gāju un tiku. Protams, ir jālieto sejas maska. Bet vai tad tik vien bēdas? Pārdzīvosim arī to! Visā šajā drūmajā kontekstā ir arī jaukas ziņas. Uzzināju, ka Rankā ir ciemojusies filmēšanas grupa no Latvijas televīzijas, jo veido filmu par novadnieku, izcilo aktieri Uldi Pūcīti (1937-2000). Viņa dzimtā puse ir Ranka. Tur atdusas aktiera māmuļa, par kuras kapa vietas sakopšanu rūpējas pagasta pārvalde. Otra intriģējošā ziņa – šonedēļ Gulbenes stacijā tika filmētas epizodes Kipras producentu veidotajai jauniešu kinofilmai “Hamelinas stabulnieks”. Gulbeniete Iveta Sarmanova pastāstīja, ka ar saviem labi audzinātajiem vācu aitu šķirnes suņiem vairākas diennaktis ir pildījusi filmēšanas grupas aparatūras apsardzi, tā ka dzīve Gulbenē nav nemaz tik vienmuļa un kaut kas jau notiek arī pandēmijas laikā. Par to visu pastāstīsim kādā no nākamajiem “Dzirksteles” numuriem. Jātic, ka vīruss pamazām atkāpsies un mūsu ikdiena ieies parastajās sliedēs.
